Noslēpumu dārzs [C], [ATD], [PZP], Rīta Rasas un Ungārijas Ragastes LS ^^ Opcijas

[Ļipa]

Labāku vakaru dārza ballītei māsām būtu bijis grūti izvēlēties. Lai papildinātu dārza skaistumu, debesis bija bagātīgi nosētas spožām zvaigznītēm, gaiss bija silts un gandrīz bez vēja, bet nebija ne miņas no vasaras sutoņas.
Parasti aizvērtie, senatnīgie iebraucamie vārti, šajā vakarā bija plaši atvērti un rotāti gaiši zaļām uguntiņām, kas atgādināja jāntārpiņus. Tādas pašas mazas gaismiņu virtenes stiepās abpus grantētajam, platajam iebraucamajam ceļam, kas ar slaidu loku pieveda pie māsu savrupmājas. Ēka grima vakara krēslā, līdz ar greznajām kāpnēm. Taču no piebraucamā ceļa atdalijās vēl divas gaismiņu virtenītes, kas iezīmēja lielām akmens plāksnēm rotātu celiņu uz izslavēto lielo dārzu, kas tikpat labi varēja skaitīties parks. Celiņš apmeta līkumu ap lielo savrupmāju un kļuva skaidrs, ka ēkā šovakar neko nav paredzēts darīt.
Jau iztālēm varēja redzēt vārtiņus, kas rada gabalus sagaidīja ar lampiņām, kas veidoja abu māsu vārdus un norādīja iemeslu, kāpēc visi ir šeit, un apliecināja, ka viesi ir nokļuvuši īstajā pagalmā.
Ejot uz kārtīgi kopto dārzu, kas pārsteidza ar ziedu pilnbriedu un zālē vietām redzamajam gaismiņām, varēja sajusts uguns pazīstamo smaržu. Vai tikai gardēži netiks cienāti ar desiņām? Skaisti un aizdomīgi vienkārši bija dārza rotājumi.

Māsas nebija aizmirsušas par savu radu mīļākajiem ēdieniem, krēsliem, kur atsēst nogurušajiem un, protams, paaugstinājumu, kas lieti noderēja par skatuvi. Visur bija sīkas, neuzbāzīgas gaismiņas, kas izgaismoja dārzu, tomēr nebija uzbāzīgas. Zālē esošās gaismiņas atgādināja mazus jāņtārpiņus un varētu patikt mazākajiem radiniekiem. Tāpat kā zviedru galds varētu piesaistīt tos, kuri visiem stāsta, ka ietur diētu, jo atradās vietā, kura bija ārpus viesu redzesloka tomēr gana redzamā vietā, lai katrs, kas ienāktu pa vārtiņiem to redzētu.
Arfeja un Efija, kā parasti pilnīgi neatšķiramas, tā sagādādamas radiem galvassāpes, kura tad ir īstā, stāvēja abpus vārtiņiem un sagaidīja viesus visai jautrā noskaņojumā. Reizēm viena vai otra vēl devās uz svinību placi, lai kaut ko piekārtotu, tad atkal atgriezās pie vārtiņiem.

[eziic_miglaa]

Taa, te nu vinjas bija... Abas divas. Tuvu. Tiesaam liidziiigas. Grizelda nebija speejusi atskirt abas pat tad, kad bija jauna... NEe, tas nenoziimeeeja, ka sobriid vinja sevi uzskatiitu par loti vecu, nee, ne tuvu. Savu vecumu atceeejaas vien tad, kad kaads bija jaapamaaca vai arii tad, kad naacaas to piemineet saistiibaa ar kaadu dizciltiigu, bet diemzeel vecu vai sen mirusu paziistamu radiibu.
Taatad, abas liidziigaas... Nekad neatskirtaas... Un tagad, kad vinja aiz spiits (un lielas veeleesanaas izskatiities jauna un cieniijama) neneesaaaja stipri vajadziigaas brilles, askirt bija veel gruutaak.
Un galu galaa, daavana bija abaam kopiiga, divi fantastiski izsmalcinaati, mezgiinoti, liidz kaklam ar snoreeem savelkami balti naktskrekli. PIlnuiigi vienaadi, identiski. Un vienaa kaarbaa. Kaada starpiiba, kura kuru uzvilks...
Neesat jau taadas kaa mana otraa viria maasas - viena tieva, otra resna.... Vinja pie sevis purpinaaja. Tacu ieraudziijusi abas maasas, izdzirdeejusi taas vismaz aptuveni uzvedamies, kaa pienaakas, vinja greizi pasmaidiija. Apsveicu, juus, manas jaunaas leedijas, sajaa svariigajaa briidii... Taads tomeer pienaak tikai reizi muuzaa... Vinja ar izteikti izsmalcinaatu izteiksmi skaljaa balsiii teica. Taapat kaa paareejaas dzimsanas dienas... Kam taas vispaar vajadziigas... vinja klusi pie sevi snodomaaja.
Grizelda sniedza skaistu, tumsi suunu zalju kasti, paarsietu ar ziida lentu un greznotu ar sudrabotiem niekiem. Nenoliedzami, iesainjojums bija izdevies...