Latviešu literatūra, vec Opcijas

[Sol Invictus]

Kādi latviešu literatūras darbi jums patīk ?

[Ausminta]

Pamanīju šo pavedienienu un atcerējos vienu pasen lasītu rakstu "Literatūrā un Mākslā", nosaukums gana uzvedinošs - "Kāpēc es nelasu latviešu literatūru".
Tad nu tur bija. Dažas neapšaubāmi un nepārspējami krāsainās frāzes vēl joprojām stāv atmiņā: "monstrozā, pāragri novecojusī Annele, kuras rēgs joprojām nav izdzīts no skolu programmām", "nemitīgi ņaukstošais Skalbes kaķītis", "slienainais Cibiņš", kurš raksta autoram bērnībā sagādājis milzu prieku un atvieglojumu, stāsta beigās atstiepjot kājas. Un tā joprojām. Domāju, galveno noskaņu var gūt (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)
Toreiz es ļoti nesvēti par to izsmējos. Bet tagad aizdomājos par to savādo faktu, ka no brīva prāta arī es esmu lasījusi tikai dažas latviešu autoru grāmatas. (Izņemot dzeju. Dzeja - Čaks, Vācietis, Ziedonis, Belševica, Zālīte, to es esmu, pa ielu iedama, lasījusi un kā mantras skaitījusi (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) ) Nuu, bet kad par prozu jādomā... Maz kas tā patiesi dziļi ir uzrunājis. Jā, ir jau savs skaistums, stiprums tai zemnieciskajā reālismā, kas tomēr ir latviešu klasikas pamattonis. Un valoda ir, senuma aromāts, sevišķi Jaunsudrabiņam. Tikai kaut kā ... bez degsmes lasās. Lasīju obligāto literatūru gariem zobiem, visus baisos "Mērnieku laikus", un sevī sūkstījos, ka NEKĀ NEKĀ no skaistajiem ārzemju rakstniekiem mums, redz, nav laika mācīties - rindā tak visi trimdas dzejnieki, smagie latvju klasikas blāķi, utt, utjpr. (Tagad laikam ir citādāk, skolās citzemju autoru tiek apskatīti vairāk.) It kā arguments loģisks - kurš tad vēl lasīs, ja ne latvieši un kad tad vēl, ja ne skolā. Bet nu.
Ko esmu ar patiesu interesi lasījusi - Grīna "Dvēseļu Puteni", Anšlava Eglīša "Homo Novus", Zālītes lugas. Hm, ko vēl? Vēl ārpus skolas piespiešanas lasīju Ērgles romānus un pat Indrānes "Lazdu laipu", toreiz dikti patika. Par dzīvnieciņiem - Ulda Plotnieka darbus, vairākas jaukas bērnu grāmatiņas viņam bija. Tā. Nekas vairs prātā un sirdī nenāk.
Vēl ir tautasdziesmas, bet tās es par literatūru neskaitu, tās ir citādāk. Vairāk, man.

Mūsdienu latviešu literatūru arī "nepavelk". Palasīju Noru Ikstenu, Ingu Ābelei, palasīju - tā arī tas palika.
Hm. Jokaini. Kas tad velk uz to svešrakstniecību? Kā nav? Plašuma skatījuma man pietrūkst. Tāda latviska(?) savīkstīšanās, viss sākas un paliek tai ikdienišķajā savstarpējo mijiedarbību marinādē, dzīve vienmēr ir grūta, tikai ilgas kaut kur debesīs, un vēl daba, kas dod mieru. Un bērnība (cik daudz latviešu rakstniekiem ir darbu par bērnību, un lielākoties ar tādu skumju ideālisma noskaņu, esat pamanījuši?). Bet man dzīve ir piedzīvojums, mistērija, un to es arī meklēju lasot (nu gan patētiksi izrunājos (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) ).
Bet pats galvenais - fantastikas mums nav. Gribot negribot citos mežos jāiet klaiņot. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 08.04.2006 21:51