Miglā Tītās virsotnes noslēpums..., [C] [PZP] Opcijas

[Margo]

Šīs LS sākuma darbība risinās kādā mazā ciematiņā-Derfildā. Derfilda patiesi ir mazs miestiņš, kas atrodas netālu no brīnumskaista meža, kalniem, kuru virsotnes vienmēr klātas miglā, un jūras, kas vienmēr zigo kā dimants. Šīs Lomu Spēles dalībnieki, respektīvi jūs, dodaties uz šo pilsētiņu, lai pavadītu tur vasaru. Katram no jums ir savs iemesls, kāpēc dodaties uz Derfildu, taču šo vasaru, jūs kaut kas vilina doties tieši uz turieni.
Šī vasara katram no jums būs neaizmirstams piedzīvojums, kurš būs pilns negaidītu pārteigumu un dabas maģijas...kas to lai zina, kas jūs sagaida, šajā patiesi neparastajā piedzīvojumā...

Sīkāk skatīt ATD!

Mīlīši, saturās, jo mēs...

Sākam!

[Seila]

Terijai nekad nebija paticis braukt ar autobusu un vēl pie tam tik tālus gabalus. Kaut kāda maza pilsētiņa? To pat īsti par pilsētiņu nosaukt nevarēja drīzāk kaut kāds ciematelis. Vispār Terija nekad nebija slikti attiekusies pret nomalēm vai citādām vietām, bet šajā gadījumā? Tēvs bija tik nekaunīgi atļāvies viņai paziņot, ka ir nopircis ceļojuma karti un tagad viņai ir jābrauc. Tas bija vienkārši nekrietni. Viņš vienmēr bija zinājis, ka meitene ciest nevar braucienus un vēl pie tam ar sabiedrisko transportu. Tas jau bija pāri meitenes spēkiem viņa bija pieradusi pie jeb kā bet ne jau pie tāda veida ceļošanas....Tas jau priekš viņas bija tāds kā psiholoģiski morāls aizvainojums...
Terija palūkojās pa logu. Aiz tā zibēja tēlaini kalni.
Ak ja tos varētu uzgleznot. sanāktu kolosāla glezna
Viņa nodomāja un uzreiz atrāva skatienu no aiz loga redzamās ainavas. Aizvainojums uz tēvu kurš bija atļāvies viņu vienu pašu sūtīt šajā ceļojumā vēl ar vien nebija aizmirsts, kaut gan jāatzīst, ka dabas ainava meitenei patika un nemaz tik traki nebija ņemot vērā visu ko viņa bija sev paņēmusi līdzi mugurtsomā, tad iespējams, ka šī vasara varētu zivērsties par vienu no interesantākajām viņas dzīvē, bet vēl ar vien Terija nebija ar mieru to atzīt.

Autobus pamazām palika ar vien tukšāks un meitene pat ar zināmu pārsteigumu pamanīja, ka transporta līdzeklī ir palikusi galīgi un pilnīgi viena. pamanījusi pēdējo tantiņu kura izkāpa no autobusa viņa smagi nopūtās.
Nu pagaidi tētuk, tu nu gan mani esi iesūtījis pamatīgākajā čuhņā un lai kā man patiktu šejienes apkārtne un izskats es tak to tev neatzīšu, kaut vai atriebības pēc es nekad nepieļaušu, ka tu izrīkojies ar mani kā ar mazu lellīti, kuru var jeb kur pasūtīt.
Viņa izdarīja pēdējo lēmumu lūkodamies pa logu ārā ar ledus sastindzinātu skatienu.