Pirmie iespaidi Opcijas

[eyedam]

Šis pavediens ir domāts jūsu pirmo iespaidu un emociju izteikšanai par sesto Harija Potera grāmatu - visticamāk vienīgais tāds visā šajā sadaļā. Visiem pārējiem pavedieniem jābūt par konkrētu jautājumu.

Šajā pavedienā visiem rakstiem jābūt vismaz 150 vārdu gariem. Pamatā ir paredzēts, ka katrs izsaka savus iespaidus, var arī atsaukties uz iepriekšējo biedru iespaidiem, bet, lai apspriestu kaut kādas atsevišķas lietas vairāk, lietojiet attiecīgi atsevišķus pavedienus.

=======================

Šajā brīdī tā vien liekas, ka vienīgais lielais iespaids, kas man palicis pēc sestās grāmatas izlasīšanas ir... nāve. Es izlaidu visas žēlabas par iepriekšējās grāmatas ievērojamāko aiziešanu viņsaulē. Siriuss man vienmēr šķitis vairāk vai mazāk garāmejošs personāžs (katrā ziņā, ja nelasa daudz fanstāstu). Tomēr tagad ir aizgājis mans mīļākais tēls...

Šķiet, ka visa grāmata bija kā viens liels cieņas apliecinājums Dumidoram. Līdzīgi kā ūdensļaužu dziesma, līdzīgi kā kentauru goda šāviens ar bultām grāmatas pēdejā nodaļā. Viss pārējais paliek miglā fonā, pelēks, atstādams tikai Dumidora pēdējos vārdus, pēdējos gājienus cīņā ar Voldemortu, savu zinību nodošanu Harijam. Tā vien liekas, ka visa grāmata ved uz to īso mirkli, kurā, ģīmi dusmās sašķobījis, mīklainais taukmatis nosauc slepkavošanas lāstu.

Tāpat kā iepriekš ar Siriusu, arī šoreiz man liekas, ka pats nāves atgadījums ir tāds galīgi lieks, nevajadzīgs. Kaut kas, no kā nebūtu bijis grūti izvairīties. Kaut kas, kas notika tikai tāpēc, ka tas bija nepieciešams turpmākajam sižetam. "Nu, kāpēc?!" saucu es tāpat kā daudzi citi fani, izlasījuši grāmatu un kā sauca pēc Fēniksa ordeņa. Nedomāju, ka šis sauciens izmisīgi prasās pēc atbildes. Teju lielākā daļa fanu jau pareizi tika šo nāvi paredzējusi, liekot priekšā dažādus pamatojumus. Tā vai šā, ātrāk vai vēlāk, bet viņam bija jāaiziet. Tāpat tas ir skumji, un tāpat to negribas saprast. Nevis nevar, bet negribas.

Jaunā grāmata ir otrā starp Potera grāmatām, kuras beigās nenotiek Harija cīņa (saskarsme) ar Voldemortu. Tajā ziņā tā ir līdzīga Azkabanas gūsteknim. Tomēr atšķirībā no visām pārējām, kā man jau teica Nimue, šajā grāmatā nav tā asuma, kas pārējās. Darbība tik ātri nevirzās uz priekšu, nav sajūtas, ka Harijam ar draugiem draudētu briesmas (šeit acīmredzot jāpateicas paaugstinātajai drošībai skolā). Rona piezīmes par to, vai šodien ir nogalināts "kāds, kuru mēs pazīstam", izklausās pārāk ikdienišķas, lai uzbudinātu. Vispārējā satraukuma aprakstīšana lielākoties ir ieslēgta vien pirmajā nodaļā.

Darbība nevirzās ātri uz priekšu, jo grāmata ir vairāk aprakstoša. Turklāt to pastiprināti kavē arī ne viena vien atgriešanās pagātnē. Lai arī Roulinga saka, ka visu grāmatu sižets viņai jau aptuveni ir bijis zināms pirms laba laika, mani vairākas reizes piemeklēja sajūta, ka, lūk, tas fragments tur ir ielikts kā atbilde uz fanu uzdotajiem jautājumiem. Vairākas reizes pat grāmatas personāžu viens otram uzdotie jautājumi man izklausījās kā no fanu mutēm nākuši. Un tā visa grāmata lielākoties nepārtraukti dod atbildes uz nebeidzamiem jautājumiem.

Tāpēc es pieņemu, ka septītā grāmata, kuru Roulinga aprakstīja kā Harija Potera sērijas beigu daļas otro daļu (kamēr šo beigu pirmā daļa ir sestā grāmata), kā sestās turpinājums varētu būt darbīgāka. Sestajā lasītājs mācījās kopā ar Hariju – mācījās lielajam nobeigumam.

[nitro]

Grāmatu kopumā varu aprakstīt ar vienu vārdu - Iespaidīgi.

Jau izlasot otro nodaļu es sapratu ka gaidāma nodevība. Liela nodevība. Taču sākot ar trešo nodaļu, man nelikās ka šī grāmata būs tik nopietna, kā tā beigās izrādijās.

Tā pa īsto grāmata aizrāva ar vietu vilcienā - kur Harijs ar Drako palika vienā kupejā. Kaut kā tā vieta man īpaši iepatikās, jo varēja saprast ka lielāku maitu par Malfoju nevar atrast. Taču kļūdijos, jo nebiju lasijis pirmspēdējo nodaļu.

Man ļoti patika jaunizveidotais tēls - Horācijs Gliemjrags. Nu tāds vecis viņš vispār. Īstenībā lielāku d****līdēju pa viņu nevar atrast, un tapēc man viņš tik ļoti simpatizēja kā tēls.

Vispār grāmatā netrūka jautras epizodes. Es runāju par visām vietām ar Ronu un Hermioni. Viņi izturējās tik dīvaini, piemēram Herimiones Mulsinātum! un kā viņa Ronam tos putniņus uzlaida virsū. Kā arī vietas kur stāstija par Harija "Zvēru" kurš ardijās un trakoja kad Harijs redzēja Džinniju skupstāmies ar Dīnu. Man likās interesanti, ka Roulinga sapāroja Hariju ar Džinniju, jo nezin kapēc man likās, ka viņš saiesies ar citu meiteni.

Bet protams visvairāk man patika visas lietas kas saistītas ar Horkrustiem. Es nebiju gaidijis, Voldemorts jau kopš bērna vecuma būs bijis ļauns un nedomāju ka viņš jau tik agrā bērnībā būs jau spīdzinājis citus bērnus. Un negaidiju, ka viņš tik agri jau izdarīs savu pirmo slepkavību.

Un beigas. Šī vieta man bija vissāpīgākā. Tik akla uzticēšanās Severusam Strupam no Dumidora puses. Un lai nu ko, bet nu tas ka Strups būs Dumidora slepkava es nebiju domājis. Es biju paredzējis ka Dumidors mirs, taču domāju ka to izdarīs Voldemorts. It īpaši mani aizkurstināja šī frāze no Dumidora puses (necitēju pārāk precīzi) : "Harijs: Neuztraucieties, ser, viss būs kārtībā. Dumidors: Es neuztraucos, Harij. Es taču esmu kopā ar jums"

Dumidora bēres. Varētu pat teikt, ka no visiem cilvēkiem ka atradās bērēs man visvairāk žēl bija Hagrida. Viņš Hagridam bija kā tēva vietā. Šaubos vai Hagridam bija daudz draugi kopš viņu izmeta no Cūkkārpas, taču Dumidors viņu neatstūma. Un man ir tāda nojauta - septītajā grāmatā Severuss Strups samaksās par to ko viņš ir nodarijis.