Gilfa [C], [BP]. [ATD] Opcijas

[mallest]

Pirms stundas uzlēkusī saule spīdēja jo spoži, bet no tās siltuma nebija ne miņas. Arboriešu sirdīs valdīja satraukums par priekšā esošo dienu. Neviens nezināja ko gaidīt.
Karaļnams tika izgreznots par godu drosmīgajiem, kam šodien bija jāierodas te. Vārtus un durvis rotāja vainagi un gaiteņu sienas bija noklātas ar zilu zīdu. Kaut pils izskatījās grezna tās iemītnieku sejās nebija tāds pats lepnums, kā tai.
Lai tiktu uzgaidāmajā telpā, kur vajadzēja pulcēties, bija jāveic noteikta cermonija. Bija nepieciešams nodot uzticības un padevības zvērestu karalim. Tas aizņēma aptuveni stundu.
Pēc cermonijas, drosminieki tika aizvesti uz atsevišķu telpu, kur viņiem bija jgaida līdz tiks izsaukti pie karaļa.
Uzgaidāmā telpa nebija liela. Sienas rotāja lielas gleznas. Visas attēloja jūru, dažās tā bija rāma, citās - trakoja. Gar telpas sienām bija sakārtoti krēsli, apšūti ar zaļu un sarkanu samtu. Tās bija vienīgās mēbeles stabā. Krēsli izskatījās aicinoši un ērti, bet apsēžoties, tā vairs nelikās. Grīdu apsedza biezs paklājs. Tas izskatījās vecs un izberzts, bet vismaz tīrs. Iespējams kalpones vakar vakarā te tupējušas uz ceļiem un kārtojošas to. Istabai bija viens logs no kura pavēras skats uz pilsētas ziemeļiem un mežu aiz tās. Debesis krāsojās balti pelēkas, par spīti tam, ka līdzās bija saule.

[~SweetIrony~]

Marsela bija nedaudz sabijusies, kad atvērās eja, un iznāca trīs vīri... Viņi visi bija diezgan baisi, mēģinādama nezaudēt savaldību elfa mierīgi nopētīja viņus visus, kad viņas skaties sastapās ar trešo, Marsela viegli nodrebēja, bet turpināja skatīties uz vīru. Elfai palika nedaudz baisi skatoties uz eju un nezinot, kas tājā ir... Cik noprotu tagad mēs dosimiespie karaļa... Elfa nodomāja... Pēkšņi logā ietriecās putns, sķiet tas visus nedaudz nobiedēja, pat viens no vīriem uz mirkli izskatījās sašutis un kā no sledēm izsists, bet tad atkal ātri savācās un bija tik pat nopietns kā iepriekš Kāda noslēpumainība... nodomāja Marsela un sāka lēni virzīties tuvāk ejai...