Gilfa [C], [BP]. [ATD] Opcijas

[mallest]

Pirms stundas uzlēkusī saule spīdēja jo spoži, bet no tās siltuma nebija ne miņas. Arboriešu sirdīs valdīja satraukums par priekšā esošo dienu. Neviens nezināja ko gaidīt.
Karaļnams tika izgreznots par godu drosmīgajiem, kam šodien bija jāierodas te. Vārtus un durvis rotāja vainagi un gaiteņu sienas bija noklātas ar zilu zīdu. Kaut pils izskatījās grezna tās iemītnieku sejās nebija tāds pats lepnums, kā tai.
Lai tiktu uzgaidāmajā telpā, kur vajadzēja pulcēties, bija jāveic noteikta cermonija. Bija nepieciešams nodot uzticības un padevības zvērestu karalim. Tas aizņēma aptuveni stundu.
Pēc cermonijas, drosminieki tika aizvesti uz atsevišķu telpu, kur viņiem bija jgaida līdz tiks izsaukti pie karaļa.
Uzgaidāmā telpa nebija liela. Sienas rotāja lielas gleznas. Visas attēloja jūru, dažās tā bija rāma, citās - trakoja. Gar telpas sienām bija sakārtoti krēsli, apšūti ar zaļu un sarkanu samtu. Tās bija vienīgās mēbeles stabā. Krēsli izskatījās aicinoši un ērti, bet apsēžoties, tā vairs nelikās. Grīdu apsedza biezs paklājs. Tas izskatījās vecs un izberzts, bet vismaz tīrs. Iespējams kalpones vakar vakarā te tupējušas uz ceļiem un kārtojošas to. Istabai bija viens logs no kura pavēras skats uz pilsētas ziemeļiem un mežu aiz tās. Debesis krāsojās balti pelēkas, par spīti tam, ka līdzās bija saule.

[mallest]

Uzgaidāmajā telpā kļuva smacīgi.
Pretī durvīm, pa kurām varoņi tika ievesti telpā, uz sienas stāvēja pakārta glezna, kurā attēlotā jūra izskatījās īpaši dzīva. Rāmja apakšējā, labajā stūrī bija iegravēti pāris burti un cipari. Lasot tos pareizi varētu uzzināt darba autoru un pabeigšanas datumu, bet pienākot tuvāk, varēja noprast, ka tā viss nenotiks. Rakstība bija sveša un maz vairs kurš spēja iztulkot tur rakstīto.
Negaidīti glezna izkustējās. Siena itkā iegrūdās uz iekšu un noliecās uz vienu sānu. Skats varēja likties pavisam īpatns; bet jau nākošājā mirklī varēja noprast, ko tas nozīmē...
Sienā izveidojās caurums, no kura izsoļoja trīs cilvēki. Sev līdzi viņi istabā ienesa pelējuma smaku. Divi vīri rokās turēja pa lāpai un bija bruņoti, līdzīgi kā citi pils sargi. Trešais turēja metāla stieni. Viņš parādījās pēdējais, tērpies pelēkās ar zilu drānās un stalti nostājās, aizšķērsojot tuneli. Viņš ļoti rūpīgi nopētīja katru, no galvas līdz kāju pirkstiem un otrādi atpakaļ. Katrs dabūja izbaudīt šī vīra caururbjošo un auksto skatienu.
Istabā valdīja stindzinošs klusums. Pēkšņi to iztraucēja, kāds putns, kurš ieplanēja logā un atstitās pret stiklu. Trešais vīrs nedaudz salecās, bet centās savākties un izturēties tā, itkā nekas nebūtu noticis.
Visbeidzot viņš pavirzījās nost no ejas un ar vieglām roku kustībām māja tās virziena, aicinot visus doties turp iekšā...