Gilfa [C], [BP]. [ATD] Opcijas

[mallest]

Pirms stundas uzlēkusī saule spīdēja jo spoži, bet no tās siltuma nebija ne miņas. Arboriešu sirdīs valdīja satraukums par priekšā esošo dienu. Neviens nezināja ko gaidīt.
Karaļnams tika izgreznots par godu drosmīgajiem, kam šodien bija jāierodas te. Vārtus un durvis rotāja vainagi un gaiteņu sienas bija noklātas ar zilu zīdu. Kaut pils izskatījās grezna tās iemītnieku sejās nebija tāds pats lepnums, kā tai.
Lai tiktu uzgaidāmajā telpā, kur vajadzēja pulcēties, bija jāveic noteikta cermonija. Bija nepieciešams nodot uzticības un padevības zvērestu karalim. Tas aizņēma aptuveni stundu.
Pēc cermonijas, drosminieki tika aizvesti uz atsevišķu telpu, kur viņiem bija jgaida līdz tiks izsaukti pie karaļa.
Uzgaidāmā telpa nebija liela. Sienas rotāja lielas gleznas. Visas attēloja jūru, dažās tā bija rāma, citās - trakoja. Gar telpas sienām bija sakārtoti krēsli, apšūti ar zaļu un sarkanu samtu. Tās bija vienīgās mēbeles stabā. Krēsli izskatījās aicinoši un ērti, bet apsēžoties, tā vairs nelikās. Grīdu apsedza biezs paklājs. Tas izskatījās vecs un izberzts, bet vismaz tīrs. Iespējams kalpones vakar vakarā te tupējušas uz ceļiem un kārtojošas to. Istabai bija viens logs no kura pavēras skats uz pilsētas ziemeļiem un mežu aiz tās. Debesis krāsojās balti pelēkas, par spīti tam, ka līdzās bija saule.

[Ausminta]

"Un tad vēl mazliet uzsaukt, un vēl parunāt, ko? Un kam tas labums tad tiek?" Mrai trieca tālāk, bet tikām neuzkrītoši vēlreiz nopētīja pārējos. Abi tumšmatainie elfi elfiskā atturībā klusēdami (OOC: vai arī, DFX, tu to citiem dzirdami teici?) vēroja apkārtni un debesis aiz loga. Neizskatījās, ka tie gatavotos neuzaicināti sākt darīt ko aktīvāku, bet viņa šobrīd nejuta īpašu vēlmi būt tā aicinātāja. Gana izlēmīgiem jābūt savam elfu vecumam.
"Kazas arī iemācījos audzēt. Bet vispār - to pašu kopā likšanu. Dziedināšanu, ja smalkāk. Un zvetēšanu," Mrai pacilāja nūju un pavīpsnāja. Cīnīšanās viņai nepatika, lai gan padevās labi, varbūt pat labāk kā dziedināšana. Dziedināšani viņa bija par neiecietīgu, tā teica Gaelins. "Mācies iecietību, Mrai", viņš bieži aizrādīja, un viņa vienmēr par to vīpsnāja. Viņa cieta tos, ko gribēja un cienīja tos, ko uzskatīja par cieņas vērtiem. Kaut viņam droši vien bija taisnība, kā jau par visu. Skolotāju Gaelinu viņa cienīja no visas savas sirds. Un mīlēja - viņš Mrai bija kā tēvs.
Eh, tomēr mazliet skumji bija par to domāt - par atstāto. Pat par kazām.