Gilfa [C], [BP]. [ATD] Opcijas

[mallest]

Pirms stundas uzlēkusī saule spīdēja jo spoži, bet no tās siltuma nebija ne miņas. Arboriešu sirdīs valdīja satraukums par priekšā esošo dienu. Neviens nezināja ko gaidīt.
Karaļnams tika izgreznots par godu drosmīgajiem, kam šodien bija jāierodas te. Vārtus un durvis rotāja vainagi un gaiteņu sienas bija noklātas ar zilu zīdu. Kaut pils izskatījās grezna tās iemītnieku sejās nebija tāds pats lepnums, kā tai.
Lai tiktu uzgaidāmajā telpā, kur vajadzēja pulcēties, bija jāveic noteikta cermonija. Bija nepieciešams nodot uzticības un padevības zvērestu karalim. Tas aizņēma aptuveni stundu.
Pēc cermonijas, drosminieki tika aizvesti uz atsevišķu telpu, kur viņiem bija jgaida līdz tiks izsaukti pie karaļa.
Uzgaidāmā telpa nebija liela. Sienas rotāja lielas gleznas. Visas attēloja jūru, dažās tā bija rāma, citās - trakoja. Gar telpas sienām bija sakārtoti krēsli, apšūti ar zaļu un sarkanu samtu. Tās bija vienīgās mēbeles stabā. Krēsli izskatījās aicinoši un ērti, bet apsēžoties, tā vairs nelikās. Grīdu apsedza biezs paklājs. Tas izskatījās vecs un izberzts, bet vismaz tīrs. Iespējams kalpones vakar vakarā te tupējušas uz ceļiem un kārtojošas to. Istabai bija viens logs no kura pavēras skats uz pilsētas ziemeļiem un mežu aiz tās. Debesis krāsojās balti pelēkas, par spīti tam, ka līdzās bija saule.

[Ungaarijas ragas...]

Irvins iesoļoja telpā un aši aplaida skatu tai apkārt. Zvērests bija nodots, lai gan tie ļautiņi uz viņu bija skatījušies tā it kā īsti neņemtu par pilnu. Ak vai, kā tik daudzi aizmirsa par tādu lietu kā mazu cinīti, kas sagāž lielu vezumu.
Irvins pasmaidija un draudzīgi noteica: "Laba diena! Rādās arī jūs šeit atvedusi vēlme apvienot patīkamo ar lietderīgo!"
Halflings vēlreiz nopētīja telpā esošos, izskatījās, ka tur tur tā meitene basajām kājām [Ausminta] pašlaik iemēģināja krēslus. Irvins devās uz viņas pusi, nometis pie krēsla savu ceļasomu, kurā kaut kas nograbēja, atmetis sūnzaļo apmetni, halflings uztrausās uz krēsla un tajā iekārtojās.
Pašūpojis kājas viņš nebēdnīgi pavērās uz cilvēku un noteica: "Nav diži ērti, ko? Bet vispār jau grezni, jāizsēžas, dies vien zina, kad atkal varēs uz tādām greznām mēbelēm pasēdēt!"
"Irvins! Kā dēvēt jūs, daiļā dāma?" acīs dzirkstīja draudzīgas dzirkstelītes.