Gilfa [C], [BP]. [ATD] Opcijas

[mallest]

Pirms stundas uzlēkusī saule spīdēja jo spoži, bet no tās siltuma nebija ne miņas. Arboriešu sirdīs valdīja satraukums par priekšā esošo dienu. Neviens nezināja ko gaidīt.
Karaļnams tika izgreznots par godu drosmīgajiem, kam šodien bija jāierodas te. Vārtus un durvis rotāja vainagi un gaiteņu sienas bija noklātas ar zilu zīdu. Kaut pils izskatījās grezna tās iemītnieku sejās nebija tāds pats lepnums, kā tai.
Lai tiktu uzgaidāmajā telpā, kur vajadzēja pulcēties, bija jāveic noteikta cermonija. Bija nepieciešams nodot uzticības un padevības zvērestu karalim. Tas aizņēma aptuveni stundu.
Pēc cermonijas, drosminieki tika aizvesti uz atsevišķu telpu, kur viņiem bija jgaida līdz tiks izsaukti pie karaļa.
Uzgaidāmā telpa nebija liela. Sienas rotāja lielas gleznas. Visas attēloja jūru, dažās tā bija rāma, citās - trakoja. Gar telpas sienām bija sakārtoti krēsli, apšūti ar zaļu un sarkanu samtu. Tās bija vienīgās mēbeles stabā. Krēsli izskatījās aicinoši un ērti, bet apsēžoties, tā vairs nelikās. Grīdu apsedza biezs paklājs. Tas izskatījās vecs un izberzts, bet vismaz tīrs. Iespējams kalpones vakar vakarā te tupējušas uz ceļiem un kārtojošas to. Istabai bija viens logs no kura pavēras skats uz pilsētas ziemeļiem un mežu aiz tās. Debesis krāsojās balti pelēkas, par spīti tam, ka līdzās bija saule.

[Ausminta]

Mrai, apsēdusies uz greznā krēsla, izkustināja plecus, kas bija kļuvuši mazliet stīvi no groza nešanas un svinīgās ceremonijas saspringuma. Nepierasti bija sēdēt greznos krēslos, atrasties greznās vietās, runāt greznus vārdus. Varbūt piemirsti, viņa pavīpsnāja, - kādreiz tas bija pašsaprotami. Lai gan, nevarētu teikt, ka šī vieta būtu pārsmalcināta, viņa ar pēdu paberzēja paplukušo paklāju un uzjautrināta pasmīnēja.
Vismaz pēdas vairs nesala. Eh, laikam tomēr būs kaut kur jādabū zābaki. Gadiem viņa bija iztikusi bez apaviem, bet laikam ne šoreiz. Tomēr viņa te nebija vienīgā basa, Mrai uzmeta smīnīgu skatienu halflingam -bet ar spalvainām pēdām gan jau sajūta citādāka. Pats pēdu īpašnieks izskatījās pēc īsta dēkaiņa un nemiera iesmiesojuma. Garlaicīgi nebūs, bet, cerams, arī ne sevišķi daudz nepatikšanu.
Viņa vēlreiz nolūkoja pārējos varoņus. Ziemeļnieciska izskata karavīrs, kas likās jau dažu labu kauju pieredzējis. Tas bija labi - kāds prasmīgs. Veseli trīs elfi: viena - skaista, garmataina un zilacaina, otra, tumšmataina un nopietna, trešais, arī tumšmatis un arī visai pievilcīgs (kad tad elfi bijuši neglīti!). Pirmā, iespējams, bija burve vai kas tamlīdzīgs, vismaz ieroču viņai nemanīja, abiem pārējiem ieroči bija, ar tiem gan jau viņi arī prata rīkoties gana labi - veiklie elfi. Vispār pret elfiem Mrai bija rezervēta attieksme, viņai tie šķita augstprātīgi kā rase. Būs iespēja no šī aizsprieduma tikt vaļā, viņa sevi paķircināja.
Savāda kompānija, bet ko citu varēja gaidīt - piedzīvojumu meklētāji, apkārtstaigātāji. Vienīgi karavīrs šajā ziņā atšķīrās.
Un ko viņa pati gribēja? Ardoru glābt, piedzīvojumus meklēt, sevi pierādīt? Lai gan - nu izvēle bija izdarīta, atteikties vairs nevarēja.

Mrai izslējās un ievilka elpu. Jāgaida.