Tumsas Kalpi 2: Ēnu Atmoda, [C], ATD pieteikšanās Opcijas

[novemberunge]

Tikai pāris minūtes pirms norunātā laika virs Tumsas pilsētas savilkās melni, smagi mākoņi, kas likās smacējam zemi ar savu drūmumu un draudiem. Apkārt laidelējās ziņeši- mazie impi, kas nesa vēstis par gaidāmo miniturnīru galminiekiem, kā arī Oriadnes ievērojamākajiem veikalniekiem un visiem bagātajiem. Melnās marmora piecpakāpienu trepes, kas veda uz Torņa ieeju bija dāsni izgreznotas ar sudrabotām vītenēm un melniem karogiem, kas plīvoja arī šajā bezvējā. Viss bruķētais laukums to priekšā bija sakopts un satīrīts, pie burbuļojošās lavas upes uzcelta nojume, pārsegta ar miglainiem, smalkiem audumiem.
Tur sēdēja karaļpāris- Sivers un Artemīda- pašapmierināti smīnēdami un pārspriezdami gaidāmo pasākumu.
Es ceru, ka tas viss daudz laika neaizņems- šodien biju domājis iemācīt Remīdai noturēt rokās zobenu. kā vienmēr Sivers bija ar kaut ko neapmierināts-, lai arī bija pagājis teju gadsimts, viņš nebija mainījies ne par matu- ja nu vienīgi kļuvis gudrāk un savaldīgāks. Un nu jau vairs ne bruņās kā bruņinieks, bet gan melnā samta apmetnī kā karalis.

Tikmēr laukumā pulcējās saaicinātie, mezdami ziņkārīgus skatienus gan uz marmora trepēm, kur bija paredzēts sarasties cenzoņiem, gan uz savu valdnieku aizrautīgajām personīgajām sarunām.

[Dvēselīte]

"Jā, drīkstat, bet tas nenozīmē, ka es to teikšu" viņai gandrīz vai gribējās parādīt mēli, tomēr balsī nebija nekā no jautrības. Un jau nākamajā mirklī labajā kājā ietriecās neciešamas sāpēs, kas nospieda viņu uz viena ceļa. Piespiedusi roku pie vietas, kas degtin dega, Rubēna aizmiedza acis, lai aizturētu tādu vājuma izpausmi kā asaras. Sāpes nebija nekas cits kā vien traucēklis, ko vajadzības gadījumā nebija grūti pārvarēt. Sakodusi zobus un acīm mirdzot dusmās viņa uzvilka stiegru vēlreiz un raidīja bultu no apakšas tieši krūtīs. Bet roka trīcēja un skaidri bija redzams, ka bulta netrāpīs tur, kurp tā tika tēmēta.

"Mans kungs, es teiktu, ka arī šī lieta ir dārga" Rubēna nošņāca joprojām tupēdama uz viena ceļa un norādīja uz kāju, kas bija visnotaļ sadragāta. Katrā gadījumā leņķis, kādā tā šobrīd stāvēja, neatbilda vispār pieēnmtiem standartiem par kājas pozu. Cauri kāju sargam sāka sūkties asinis, padarot mitrus apavus. Viņa saņēmās, kaut arī neciešamās sāpes gribēja pārmākt gribas spēku palikt pie dzīvības, un izvilka vēl vienu bultu. To ielikusi viņa atvilka stiegru un ar mokām piecēlusies kājās, raidīja tur, kur vajadzēja atrasties celim.