Tumsas Kalpi 2: Ēnu Atmoda, [C], ATD pieteikšanās Opcijas

[novemberunge]

Tikai pāris minūtes pirms norunātā laika virs Tumsas pilsētas savilkās melni, smagi mākoņi, kas likās smacējam zemi ar savu drūmumu un draudiem. Apkārt laidelējās ziņeši- mazie impi, kas nesa vēstis par gaidāmo miniturnīru galminiekiem, kā arī Oriadnes ievērojamākajiem veikalniekiem un visiem bagātajiem. Melnās marmora piecpakāpienu trepes, kas veda uz Torņa ieeju bija dāsni izgreznotas ar sudrabotām vītenēm un melniem karogiem, kas plīvoja arī šajā bezvējā. Viss bruķētais laukums to priekšā bija sakopts un satīrīts, pie burbuļojošās lavas upes uzcelta nojume, pārsegta ar miglainiem, smalkiem audumiem.
Tur sēdēja karaļpāris- Sivers un Artemīda- pašapmierināti smīnēdami un pārspriezdami gaidāmo pasākumu.
Es ceru, ka tas viss daudz laika neaizņems- šodien biju domājis iemācīt Remīdai noturēt rokās zobenu. kā vienmēr Sivers bija ar kaut ko neapmierināts-, lai arī bija pagājis teju gadsimts, viņš nebija mainījies ne par matu- ja nu vienīgi kļuvis gudrāk un savaldīgāks. Un nu jau vairs ne bruņās kā bruņinieks, bet gan melnā samta apmetnī kā karalis.

Tikmēr laukumā pulcējās saaicinātie, mezdami ziņkārīgus skatienus gan uz marmora trepēm, kur bija paredzēts sarasties cenzoņiem, gan uz savu valdnieku aizrautīgajām personīgajām sarunām.

[Dvēselīte]

"Ak... Jūs man metāt izaicinājumu?" viņa mazliet tēlotā izbrīnā iepleta acis un pielika roku pie sirds. "Un es domāju, ka vēlaties ar mani apspriest ko interesantu..." Rubēna it kā grasījās lidot prom. "Bet, ja tā padomā, iespējams es šo, tā dēvēto, izaicinājumu varētu pat pieņemt, tikai jums man jāapsola, ka kādreiz aiziesim kopīgi ko iedzert" viņa klusi iesmējās un ķircinot pameta viņam gaisa skūsptu, un nolaidusies uz zemes pakāpās dažus soļus atpakaļ. Loks kā jau vienmēr bija gatavībā.

Tagad atlika gaidīt visžēlīgo atļauju sākt. "Man liekās, ka jo ātrāk sāksim, jo ātrāk beigsim šo farsu" Rubēna bilda sakārtojot no padilušās korsetes izlīdušo blūzi.