Tumsas Kalpi 2: Ēnu Atmoda, [C], ATD pieteikšanās Opcijas

[novemberunge]

Tikai pāris minūtes pirms norunātā laika virs Tumsas pilsētas savilkās melni, smagi mākoņi, kas likās smacējam zemi ar savu drūmumu un draudiem. Apkārt laidelējās ziņeši- mazie impi, kas nesa vēstis par gaidāmo miniturnīru galminiekiem, kā arī Oriadnes ievērojamākajiem veikalniekiem un visiem bagātajiem. Melnās marmora piecpakāpienu trepes, kas veda uz Torņa ieeju bija dāsni izgreznotas ar sudrabotām vītenēm un melniem karogiem, kas plīvoja arī šajā bezvējā. Viss bruķētais laukums to priekšā bija sakopts un satīrīts, pie burbuļojošās lavas upes uzcelta nojume, pārsegta ar miglainiem, smalkiem audumiem.
Tur sēdēja karaļpāris- Sivers un Artemīda- pašapmierināti smīnēdami un pārspriezdami gaidāmo pasākumu.
Es ceru, ka tas viss daudz laika neaizņems- šodien biju domājis iemācīt Remīdai noturēt rokās zobenu. kā vienmēr Sivers bija ar kaut ko neapmierināts-, lai arī bija pagājis teju gadsimts, viņš nebija mainījies ne par matu- ja nu vienīgi kļuvis gudrāk un savaldīgāks. Un nu jau vairs ne bruņās kā bruņinieks, bet gan melnā samta apmetnī kā karalis.

Tikmēr laukumā pulcējās saaicinātie, mezdami ziņkārīgus skatienus gan uz marmora trepēm, kur bija paredzēts sarasties cenzoņiem, gan uz savu valdnieku aizrautīgajām personīgajām sarunām.

[Demiurgs]

--Jūs varetu palīdzēt gan. Es jums metu izaicinājumu. Vai jūs to pieņemat??--
Gorthorogs viegli pielica galvu, neskatoties uz situāciju viņš muļķīgā kārtā šoreiz gribēja būt galants un sagaidīt atbildi uz izaicinājumu.
--Un ja jūs domājat šo--
viņš norādija uz bumbu kura turpināja griesties arvien ātrāk.
--Tas patiešām nav nekas pārāk neparasts, bet varētu teikt ka zināmā mērā ģimenes relikvija.--
kamēr viņš tā runāja otrā rokā jau bija uzradies duncis ar diviem asmeņiem, taču liesmu vietā ap to virmoja pavisam viegli zilas gaismiņas.