Tumsas Kalpi 2: Ēnu Atmoda, [C], ATD pieteikšanās Opcijas

[novemberunge]

Tikai pāris minūtes pirms norunātā laika virs Tumsas pilsētas savilkās melni, smagi mākoņi, kas likās smacējam zemi ar savu drūmumu un draudiem. Apkārt laidelējās ziņeši- mazie impi, kas nesa vēstis par gaidāmo miniturnīru galminiekiem, kā arī Oriadnes ievērojamākajiem veikalniekiem un visiem bagātajiem. Melnās marmora piecpakāpienu trepes, kas veda uz Torņa ieeju bija dāsni izgreznotas ar sudrabotām vītenēm un melniem karogiem, kas plīvoja arī šajā bezvējā. Viss bruķētais laukums to priekšā bija sakopts un satīrīts, pie burbuļojošās lavas upes uzcelta nojume, pārsegta ar miglainiem, smalkiem audumiem.
Tur sēdēja karaļpāris- Sivers un Artemīda- pašapmierināti smīnēdami un pārspriezdami gaidāmo pasākumu.
Es ceru, ka tas viss daudz laika neaizņems- šodien biju domājis iemācīt Remīdai noturēt rokās zobenu. kā vienmēr Sivers bija ar kaut ko neapmierināts-, lai arī bija pagājis teju gadsimts, viņš nebija mainījies ne par matu- ja nu vienīgi kļuvis gudrāk un savaldīgāks. Un nu jau vairs ne bruņās kā bruņinieks, bet gan melnā samta apmetnī kā karalis.

Tikmēr laukumā pulcējās saaicinātie, mezdami ziņkārīgus skatienus gan uz marmora trepēm, kur bija paredzēts sarasties cenzoņiem, gan uz savu valdnieku aizrautīgajām personīgajām sarunām.

[Ragana]

Apsviedusies Lorīna ieraudzīja uguns lodi un, ātri nomurminājusi dažus vārdus, pūta uz lodes pusi, mērķēdama arī mazliet gar to, lai Leduselpas pārpalikums trāpītu pretiniecei.
Pēc tam viņa pastiepa roku - un noburtais duncis atgriezās pie saimnieces.
Pie tā bija pieķērušās dažās gaišu matu šķipsnas, Lorīna tās notrauca un nometa zemē, un paskatījās uz ieroci pretinieces rokās.
Būs man arī jāsarūpē vēl kāds ierocis... Varbūt šāds?
KLusā, dziedošā balsī balsī tā noteica vēl kaut ko, un viņas pastieptajās rokās pēkšņi parādījas kas mirdzošs - un ass.
Lorīna nopūta pēdējo svelmi no zobena asmens un palūkojās un Bizona Ķiveri.
Ceru, ka tas man būs dots uz pietiekami ilgu laiku...