Tumsas Kalpi 2: Ēnu Atmoda, [C], ATD pieteikšanās Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Pārslēgt uz: Lineārais+

[novemberunge]

Tikai pāris minūtes pirms norunātā laika virs Tumsas pilsētas savilkās melni, smagi mākoņi, kas likās smacējam zemi ar savu drūmumu un draudiem. Apkārt laidelējās ziņeši- mazie impi, kas nesa vēstis par gaidāmo miniturnīru galminiekiem, kā arī Oriadnes ievērojamākajiem veikalniekiem un visiem bagātajiem. Melnās marmora piecpakāpienu trepes, kas veda uz Torņa ieeju bija dāsni izgreznotas ar sudrabotām vītenēm un melniem karogiem, kas plīvoja arī šajā bezvējā. Viss bruķētais laukums to priekšā bija sakopts un satīrīts, pie burbuļojošās lavas upes uzcelta nojume, pārsegta ar miglainiem, smalkiem audumiem.
Tur sēdēja karaļpāris- Sivers un Artemīda- pašapmierināti smīnēdami un pārspriezdami gaidāmo pasākumu.
Es ceru, ka tas viss daudz laika neaizņems- šodien biju domājis iemācīt Remīdai noturēt rokās zobenu. kā vienmēr Sivers bija ar kaut ko neapmierināts-, lai arī bija pagājis teju gadsimts, viņš nebija mainījies ne par matu- ja nu vienīgi kļuvis gudrāk un savaldīgāks. Un nu jau vairs ne bruņās kā bruņinieks, bet gan melnā samta apmetnī kā karalis.

Tikmēr laukumā pulcējās saaicinātie, mezdami ziņkārīgus skatienus gan uz marmora trepēm, kur bija paredzēts sarasties cenzoņiem, gan uz savu valdnieku aizrautīgajām personīgajām sarunām.

[Dvēselīte]

Likās, ka turpat netālu sāka briest cīņa. Gaisā bija jūtama tā pati iepriekšējā baiļu un satraukuma smaka.

Pametusi apkārt tramīgu skatienu viņa izpleta spārnus tik daudz, lai spētu pacelties nedaudz virs zemes, tik, lai viņu netraumētu nejauši (vai varbūt tīši?) trāpījumi.

"Mēle ir asāka par zobenu." Ko Tu neteiksi! Viņa visai atzinīgi novērtēja saldo vārdu lējēju, kas šķiet pie šīs prasmes piestrādāja īpaši cītīgi, iespējams, pat cītīgāk nekā pie cīņas mākslas. Un pie tam Rubēnā interesi izraisīja vēl viens fakts - vienmēr tika izvēlēts pretējais dzimums. Kā varēja domāt, lai liktu izstāties vājākajiem pretiniekiem, vājākajiem pēc viņu domām. Reizēm šie augstmaņi vairāk stumdīja mākoņus ar saviem smalkajiem deguniem nekā traumē savas koptās rociņas.

Eh, šeit augšā tomēr bija tik patīkami. Un iespēja noraudzīties uz visiem no augšas. Viss likās tik niecīgs, kaut vai, piemēram, uz milzīgo koku fona. Laikam jau neveins neapzinājās, ka vienmēr pastāvēs vara, kas reiz ik vienam no viņiem liks mirt. Daba. Lūk tā bija patiesā varenība. un Rubēna nezināja vai ir pareizi slacīt zemi ar citu asinīm tāpēc, lai sagādātu prieku kaut kādam trulam pūlim, kuri spēja noskatīties uz to, kā tiek nogalināti radījumi un viņiem līdzīgie. Plēsoņas. Primitīvi un banāli, tas bija viss, kas Rubēnai asociējās ar apkārt esošajiem satrauktajiem ļautiņiem.