Tumsas Kalpi 2: Ēnu Atmoda, [C], ATD pieteikšanās Opcijas

[novemberunge]

Tikai pāris minūtes pirms norunātā laika virs Tumsas pilsētas savilkās melni, smagi mākoņi, kas likās smacējam zemi ar savu drūmumu un draudiem. Apkārt laidelējās ziņeši- mazie impi, kas nesa vēstis par gaidāmo miniturnīru galminiekiem, kā arī Oriadnes ievērojamākajiem veikalniekiem un visiem bagātajiem. Melnās marmora piecpakāpienu trepes, kas veda uz Torņa ieeju bija dāsni izgreznotas ar sudrabotām vītenēm un melniem karogiem, kas plīvoja arī šajā bezvējā. Viss bruķētais laukums to priekšā bija sakopts un satīrīts, pie burbuļojošās lavas upes uzcelta nojume, pārsegta ar miglainiem, smalkiem audumiem.
Tur sēdēja karaļpāris- Sivers un Artemīda- pašapmierināti smīnēdami un pārspriezdami gaidāmo pasākumu.
Es ceru, ka tas viss daudz laika neaizņems- šodien biju domājis iemācīt Remīdai noturēt rokās zobenu. kā vienmēr Sivers bija ar kaut ko neapmierināts-, lai arī bija pagājis teju gadsimts, viņš nebija mainījies ne par matu- ja nu vienīgi kļuvis gudrāk un savaldīgāks. Un nu jau vairs ne bruņās kā bruņinieks, bet gan melnā samta apmetnī kā karalis.

Tikmēr laukumā pulcējās saaicinātie, mezdami ziņkārīgus skatienus gan uz marmora trepēm, kur bija paredzēts sarasties cenzoņiem, gan uz savu valdnieku aizrautīgajām personīgajām sarunām.

[novemberunge]

Un tomēr tie ar medu pielej ausis. Silvans pārlaboja un iztaisnojās, nopētīdams savu atspulgu zobena asmenī.
Mums ir jāgaida taures signāls, milēdij, bet manis pēc varam sākt. Ja vien jūs nebaidāties zaudēt galvu par turnīra noteikumu pārkāpšanu. it kā piepeši pamanīis neredzamu pretinieku, princis strauji, kā cirtienā, nolaida zobenu un atskanēja viegla švīkstoņa, kad metāls šķēla sabiezējušo, smago gaisu.
Nē, bet kāpēc lai es uzskatītu jūs par zaķpastalu? skatiens kairinoši, lēni noslīdēja pār visu sievietes augumu, laizot to kā ugunīs. Cīņa viņam sagādāja prieku, un kur nu vēl ar daiļā dzimuma pārstāvi- tas likās teatrāli un nepierasti, bet kopumā- uzjautrinoši.
Vai jūs kaitina mani vārdi? Tie liekas kā tukši salmi, vējā izskaisīti? tumšajās acīs iezagās pašapmierinātība- balss plūda klusi un mierīgi, šarms, kas no tās strāvoja bija teju ar roku sataustāms.
Ziniet, mēle ir asāka par zobenu. un līdz ar šiem vārdiem gaisu pāršķēla skaļš, kaitinošs taures pūtiens. Silvans veikli atvēzējās un cirta pretiniecei pa labo roku, kurā viņa turēja ieroci, tādejādi atklādams turnīru ar pirmo gājienu.