Tumsas Kalpi 2: Ēnu Atmoda, [C], ATD pieteikšanās Opcijas

[novemberunge]

Tikai pāris minūtes pirms norunātā laika virs Tumsas pilsētas savilkās melni, smagi mākoņi, kas likās smacējam zemi ar savu drūmumu un draudiem. Apkārt laidelējās ziņeši- mazie impi, kas nesa vēstis par gaidāmo miniturnīru galminiekiem, kā arī Oriadnes ievērojamākajiem veikalniekiem un visiem bagātajiem. Melnās marmora piecpakāpienu trepes, kas veda uz Torņa ieeju bija dāsni izgreznotas ar sudrabotām vītenēm un melniem karogiem, kas plīvoja arī šajā bezvējā. Viss bruķētais laukums to priekšā bija sakopts un satīrīts, pie burbuļojošās lavas upes uzcelta nojume, pārsegta ar miglainiem, smalkiem audumiem.
Tur sēdēja karaļpāris- Sivers un Artemīda- pašapmierināti smīnēdami un pārspriezdami gaidāmo pasākumu.
Es ceru, ka tas viss daudz laika neaizņems- šodien biju domājis iemācīt Remīdai noturēt rokās zobenu. kā vienmēr Sivers bija ar kaut ko neapmierināts-, lai arī bija pagājis teju gadsimts, viņš nebija mainījies ne par matu- ja nu vienīgi kļuvis gudrāk un savaldīgāks. Un nu jau vairs ne bruņās kā bruņinieks, bet gan melnā samta apmetnī kā karalis.

Tikmēr laukumā pulcējās saaicinātie, mezdami ziņkārīgus skatienus gan uz marmora trepēm, kur bija paredzēts sarasties cenzoņiem, gan uz savu valdnieku aizrautīgajām personīgajām sarunām.

[novemberunge]

OOC: Labi, jūs iepriekšējo spēli nespēlējāt, bet tagad zināsiet- impi vispār ir gandrīz lielākā daļa valdnieku kalpou- tie dara tos darbus, kas citiem nepatīk un ir uzticami, jo ir nežēlīgi gļēvuļi un baidās gandrīz no visa.

Imps, kaut ko mežonīgi ātri murminot un kustinot savus mazos, sarkanos spārniņus, izdāļāja katram dalībniekam pa skaistam, melnam samta auduma gabalam uz kura ar sudraba cipariem uzšūts bija viņu kārtas numurs. Lupatiņas bija noburtas tā, lai pieliptu pie apģērba un nost nenokristu pat visekstrēmākajos gadījumos.

Es ceru, ka mūsu norunu tu ievērosi. numuru dalītājam aiz muguras atskanēja salta, zema balss, kas uzdzina vieglus šermuļus, bet reizē bija pilna ar neaprakstāmu kaislību- tur, ādainos spārnus salocījis stāvēja Silvans.
Pp-p-p-p-protams, s-s-s-er! impa raustīgā valoda atgriezās un viņš pasniedza troņprincim auduma deķīti, kas bija nolikts sāņus- trīspadsito numuru.
Perrrrrrfekti! princis pasmīnot novilka, dramatiski uzsvērdams 'r' burtu kā apmierināts tīģeris un, kritiski iedomīgi nopētījis pārējos dalībniekus, kā arī veltījis zīmīgus acu piemiedzienus daiļā dzimuma pārstāvēm, lepni aizsoļoja uz iežogojuma pusi. Pilsētnieki bailīgi pakāpās malā, citi nogrozīja galvas- Silvans visr bija labi zināms, tikai vai labā, vai sliktā veidā...?
I-i-i-iesaku j-j-j-jums s-s-s-s-ekot p-p-p-princim. N-n-n-oteikumi būs t-t-t-tur... i-i-izsklās-s-s-stīt-t-ti. imps mazliet sadūšojies nočiepstēja un iegrūda melno auduma gabaliņu rokās pēdējam dalībniekam. Viņa sarkanā seja nodrebēja un pēc mirkļa pakalpiņš jau sēdēja blakus karaļpārim, gatavs komentēt arēnā notiekošo.