"Vienradzītes pasaule ATD", Personāžu apraksti Opcijas

[Sindra]

Lūdzu te ievietot savus personāžu aprakstus.

(IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Sindra]

Fēsa un Serets

Fēsa pamostoties vispirms, protams, nosmīkņā, ka atkal kaut kur iepinusies, tikai šoreiz tā nudien nebija viņas vaina. Tad elfiete pieiet pie restēm un cenšas saredzēt, kas atrodas blakus un gaitenī.

Redzēt neko nevar. Tumsa... un pat Fēsas krēslas redze neko daudz viņai nepalīdz.

pēc kāda brīža pie viņas celles pienāk viens no melni spalvainajiem radījumiem un iestumj viņas cellē trauku ar ēdienu un dzērienu. Ēdiens izskatās ļoti nepievilcīgs.

pēc tam nekas nenotiek. Izskatās, ka ārā varētu būt iestajusies nakts.

Fēsa ar interesi nopēta ēdienu, tomēr tam pat pirkstiņu nepiedur, sak, ja nu saindēts. Tad viņa nopūšas un apsēžas uz grīdas balkus restēm, lai varētu sajust, ja kāds nāk un saķert viņu aiz kājām.

Neviens nenāk un vienā brīdī Fēsai sāk likties, ka iestājusies ir nakts. Viņa nemaz nepamana, kad ir aizmigusi pie restēm sēdēdama. Pamostas no čīkstošas skaņas. Viņas cellē stāv svešinieks. Tērpies garā apmetnī, kapuce praktiski aizsedz seju. Ja Fēsa ieskatās rūpīgāk, viņa atceras, ka šo aizēnoto seju jau agrāk ir redzējusi. Tas ir Serets. Viņš nolūkojas uz Fēsu.
-Sveiciens manās mājās. Priecājos, ka esi izdzīvojusi... –

Fēsa pieceļas kājās un nopēta Seretu ar aizdomīgu, baiļpilnu skatienu. Drosme viņā no jauna uzliesmo.
"Man arī prieks... Bet..." viņa iesāka, tomēr aprāvās pusvārdā. Kā prieks? Cerams, ka tas nebija domāts nopietni, bet gan kā piebilde. Jo Seretam jau nekādi nevarētu būt prieks, ka viņš nav kādu nogalinājis, ja nu vienīgi viņš atkal centīsies elfieti izjautāt vai ir ieradies, lai viņu nogalinātu.

- Bet kas? Un kāds prieks! Ko Tu tur runā? Tu droši vien drebi pie visām miesām, un centies uzminēt, ko es ar Tevi darīšu... Izskatās, ka esi diezgan nevērtīga. Iespējams, ka neviens pat neskums īpaši ja Tevi nogalināšu. Bet nē....... kādēļ, lai gan es to darītu.... -

Serets apsēžas uz akmens lāvas cellē..

- Man ir kas labāks padomā uz Tevi. Tu man palīdzēsi tikt galā ar Tandii. Viņš droši vien nenāks pie manis atpakaļ. Viņš zin, ka viņa meitene tiek mocīta. Viņš nāks, lai mani iznīcinātu, nevis sadarbotos. Jūsu ūdensmeita ir savaldzinājusi manu sargu.. un es ļaušu jums izbēgt. Bet Tev būs man jāpiegādā ziņas par to ko jūs taisaties darīt.

Tu taču saproti, ja Tu nepiekritīsi, es Tevi nogalināšu tūlīņ pat te uz vietas.... -

Sereta noņem kapuci un Fēsa ierauga viņa seju. Skatiens ir auksts un nežēlīgs..

-Ja Tu man palīdzēsi es izpildīšu Tavu vislielāko vēlmi, lai ko Tu no manis prasītu.. –

Fēsa drebēja pie visām miesām. Viņai bija bail, bail no nāves un tām šausmīgajām lietām, kas varētu notikt, ja viņa nepiekristu.
No otras puses, ja viņa nepiekristu, tad nomirtu, toties viņas draugi noteikti nogalinātu Seretu un... un aizmirstu par muļķa Fēsu, kas nomirusi. Jā, viņu apglabātu kā nākas, tomēr pārējie paliktu dzīvas leģendas. Leģendas par kādām elfiete pati mēdz stāstīt pie kamīna, mājās.
"Tad labāk kļūt par nodevēju un tik minētai visos stāstos, nekā nomirt un tik aizmirstai..." viņa nodomāja un palūkojās uz Seretu. Krūtīs uzbangoja savādas jūtas... sirdsapziņa.
"Es piekrītu..." viņa noteica un norija asaras, tā vietā pasmaidot savādu smaidu, kas Fēsa nemaz nebija raksturīgs.

- Kāda prātīga meitene. Tu mani patīkami pārsteidz. - Sereta acis iemirdzas un viņa sejā vairs nav lasāma nežēlība. Viņš pieceļas un pieiet pie Fēsas. Paņem viņas roku un uzliek viņai pirkstā pasakaini skaistu gredzenu. Tas ir no zelta un tam ir skaista zaļa kristāla acs.

- Ar šī te palīdzību es zināšu, kur Tu atrodies. Tu nedrīksti pamest grupu. Ja Tev rodas nepieciešamība ar mani sazināties, pieliec akmeni pie lūpām un klusi nočuksti tam manu vārdu. Ja būs nepieciešamība mani satikt, pateiksi gredzenam, ka vēlies mani satikt un es ieradīšos. Tikai neceri, ka tādā veidā Tu varēsi mani ievilināt lamatās. Es zināšu, kad Tu melo un kad nē. -

Viņš palaiž vaļā elfietes roku un atgriežas uz akmens lāvas.

- Tikai rēķinies, ka Tandii apmānīt nebūs viegli. Ja viņam radīsies aizdomas, ka ar Tevi kaut kas nav kārtībā un Tu mūsu norunu būsi izgāzusi, es Tevi neglābšu.

Tev ir jāpavēro vai Tandii atgūst savus spēkus. Mēģini to izvilināt no viņa draudzenītes, vai izdomā pati, kā to var uzzināt.

Ko Tu vēlēsies par uzdevuma veikšanu? –

Fēsas acis iemirdzējās tikpat spoži kā gredzena kristāls un viņa nopētījusi savu jauno rotu, palūkojās uz Seretu.
"Es vēlos... " viņa brīdi padomāja un atplauka viltīgā smaidā. Jā, dīvaini gan, tomēr par visu vairāk uz pasaules tagad elfiete vēlējās, lai viņai piemistu kāds maģisks spēks. Uz mīlestību vai bagātībām cerēt nebija, nu tām nebija jēgas, jo meitene juta, ka pēcgalā tomēr viņu sagaida nāve. Vai nu no Sereta vai Tandii puses, tas vienalga. Tagad Fēsa gribēja tikai varu, spēku, kas piemīt viņas biedriem... Viņi visi vienmēr ir aizstāvējuši 'nabaga vājo meitenīti'. Nu bija laiks pastāvēt pašai par sevi.
"... maģisku spēku, ar ko aizstāvēties. Vienmēr par mani pastāvējuši ir citi, tagad gribu būt pati uz savām kājām." viņa pabeidza un nedaudz satraukti nokrakšķināja pirkstu kaulus.

-Interesanti... Vai Tev ir bail par to uz ko esi piekritusi? Maģiju. Vai TU gribi, lai Tevi nevar ievainot vai arī Tu vēlies ievainot citus?

Es Tev varu dod maģijas spēku, Un Tu varēsi to iemantot tiklīdz kā būsi sniegusi pirmās ziņas, kas man varētu dod iespēju iznīcināt Tandii.

Vai Tu esi sapratusi, ko es no Tevis vēlos? -

Serets piecēlās un pieģāja pie mazā lodziņa, pa kuru šobrīd jau iespīdēja dienasgaisma. Viņš ir uzgriezis Fēsai muguru.

- Tad kad satiksi savas biedrenes, pateiksi, ka es vēlējos no Tevis uzzināt vai Tandii pilda dievietes uzdevumu. Tu, protams, to nezināji un pat ja zināji man neiteici. Es Tev neticēju. Es Tev parādīju kā tiek spīdzināts un nogalināts priesterienes tēvs. Devu nakti pārdomām, lai nākamajā diena vai nu Tu runātu vai arī Tevi sagaidītu tāds pats liktenis kā viņu.

Tev, protams, ļoti laimēsies, jo nodevīgais sargs Tevi izlaidīs un ļaus aizbēgt kopā ar pārējām.

Vai Tev viss ir skaidrs? -

Serets pagriežas un ielūkojas Fēsas acīs.

Fēsa droši lūkojas pretī un drosmīgi nosaka.
"Skaidrs." tad viņa aizver acis un piebilst:
"Par to maģiju... Gan viens gan otrs. Tomēr vairāk es gribu aizsargāt sevi."

Fēsa pasmaida:
"Darīšu, ko varēšu. Runāšana un arī melošana man padodas..." viņa nočukst pakaļ Seretam, kas aiziet, un atkal apsēžas uz zemes, lai apdomātos.


Liandors, Renlands un Tandii.

Liandors redz šādu ainu:
Tandii iet klusēdams. Ļoti vieglā gaitā, it kā kājas nemaz neskartu zemi. Bet ar nodurtu galvu.
Pirms viņa iet Renlands. Smagi, klupdams aiz saknēm. Viņš pagriežas atpakaļ:
- Vēl tālu..? Tu taču vari nogalināt mani arī šeit.. -

Tandii neatbild. Viņš iet uz priekšu. Tad kad viņi ir nonākuši aptuveni tik tālu, kur beidzas Liandora maģiskais skrajošanas lauks, Tandii apstājas. Viņš lēnām paraugās visapkārt, tad paskatās debesīs un atkal nopēta visriņķī. Nopūšas un apsēžas zemē..

- Un ko Tu domā, ka es ar Tevi darīšu? - Tandii mazliet garlaikoti vēršas pie Renlanda.
Uzrunātais pagriežas pret Tandii, tad padomā un pienāk tuvāk..
- Droši vien mocīsi, kamēr stāstīšu to ko vēlies dzirdēt... -
- Ne gluži.. Es Tevi mocīšu, kamēr pateiksi, kurš ir nodevējs. -
- Es nezinu.. -
- Padomā vēlreiz... - Tandii draudīgi pastiepj roku uz Renlanda pusi.
Renlands paraujas nostāk.
- Nu es nezinu... Es nezinu neko no tā visa ko jūs cenšaties no manis uzzināt. Tu taču jūti, ka man no Tevis bail. Kā vārdā, lai es te cīnītos.. -
- Ja Tu citkārt gribētu kādu izvest no cietuma, vai tas Tev izdotos? -
- Domāju, ka nē... -
- Tātad vēlreiz... kurš ir nodevējs..?- Tandii roku apņem gaišzila maģijas aura.
Renlands paraujas vēl tālāk.
- Nav nozīmes atkāpties, Tu tāpat nevari aizbēgt. -
- Kapēc Tu es tik pārliecināts par sevi? Kapēc Tu domā, ka es nevaru Tevi nogalināt? Ja reiz es sadarbojos ar Seretu, tad jau viņš arī parūpētos par to, lai es varētu sevi aizstāvēt. -
- Taisnība.. - Tandii pasmaida atsegdams savus zobu ilknīšus un ar zibenīgu rokas kustību aizraidīdams maģisku zibeni Renlanda virzienā.
Renlands atkrīt zemē un viņa sejā redzamas sāpes.
- Kapēc Tu neaizstāvies? - Tandii viņam pajautā vienaldzīgā tonī..

Renlands sakostiem zobiem palūkojas uz Tandii.

- Es nevaru... -
- Nevari, ja? Tad jau Serets nav par Tevi parūpējies.. -
- Kapēc, lai viņš to darītu? Ja viņš mani noķers, tad nogalinās. -

Tandii nopūšas
- Un ko man ar Tevi darīt? -
- Kapēc Tu man to prasi? -
- Kādi ir Tavi plāni? -
- Un Tavējie? - Renlands atjautā diezgan iedomīgā tonī.
- Neuzdrīksties ar mani tā runāt... -
- Tu es tāds pats nodevējs kā es.. -
- Nopietni.. neuzdrīksties... es neesmu žēlsirdīgs.. -
- Serets Tevi nogalinās.
- Jā, kā tad... Serets ir vēsture. Man liekas, ka uzradies kāds lielāks ļaunums.

Renlands jautājoši paveras Tandii
- Tie nakts klaidoņi?
- Viņi bija spēcīgi.. Vajag painteresēties, kas tie tādi. Varbūt mēs nemaz nezinājām, ka Serets nav galvenais.
- Kapēc Tu man to stāsti?
- Es sāku Tev mazliet uzticēties..
- Man nevajag Tavu uzticību.
- Vajag gan....
- Un ja viņiem neizdosies Seretu nogalināt, ko Tu darīsi? Atgriezīsies pie viņa?
- Tā nav Tava darīšana..
- Tik grūti būt vienā pusē..
- Nekaitini mani, Tu neko nezini...
- Arī nevēlos...
- Seretu tas tāp......... - Tandii klusi pieceļas kājās un ieklausās. Viņš pagriežas un viņam priekšā nostājas žilbinoši skaista sieviete. Ar gariem zeltainiem matiem, baltās, spožās drānās. Galvā viņai bija zelta kronis uz kuru ilgi nevarēja paskatīties, jo vienkārši apžilba acis.

Tandii soli atkāpjas un noliecis galvu nometas sievietes priekšā uz ceļiem. Renlands atkāpjas vēl vairāk un paliek stāvot blenzdams uz sievieti. Viņa pieiet pie Tandii un paceļ viņa zodu likdama viņam ieskatīties sev acīs.
Viņa lēni pakrata galvu un ar roki turot pie zoda pieceļ Tandii kājās.
- Ko gan man iesākt ar Tavu nevaldāmo dabu... ?

Viņa paskatās Liandora virzienā.
- Tu esi aicināts mums pievienoties vai arī pamet mūs.. –

Liandors nolaižas uz zemes, kļūst redzams un zemu paklanās.

Sieviete palūkojas uz elfu, tad uz Renlandu un viņas skatiens atgriežas pie Tandii.

- Tu mani visticamāk vairāk nesastapsi. Iznīkušais kults ir cēlies jaunai cīņai. Domāju, ka Serets ar viņiem atradīs kopīgu valodu. Es nevarēšu atsaukties uz saucieniem, un nevarēšu palīdzēt, lai vai kādās briesmās nonāktu jūs vai mana zeme. Priesteriem maģijas nav, ļaudis mirst, apkārt valda ļaunums... Man jādodas ... Cīnies... - viņa pagriežas promiešanai.

- Es.. - Tandii uzsāka, bet izskatījās, ka viņam aptrūkstas vārdi, ka viņš tos nespēj sakārtot teikumā.
Dieviete pret viņu pagriežas. Viņš pamāj ar galvu Renlanda virzienā. Dieviete noliedzoši pakrata ar galvu. Tandii pamāj ar galvu, ka sapratis..

Viņa pagriežas vēlreiz, pārvēršas par baltu vienradzi ar zeltainām krēpēm un mirdzošu ragu un aizlēkšo prom mežā.

Tandii lēnām apsēžas zemē atspiedies ar muguru pret koku. Viņš aizver acis un izskatās, ka kaut ko domā.
Renlands grozās turpat, kur bija nostājies pirms dievietes ierašanās. Izskatās, ka viņš jūtas diezgan neērti.

Liandors atspiežas ar plecu pret kādu koku, un noraugās notiekošajā, gaidot kad kāds kaut ko sacīs.

Tandii kādu brīdi klusē un tad paraugās uz Liandoru.

- Kapēc Tu mums sekoji? –

"Manas mājas tuvumā es zinu visu, kas notiek, un ja kāds maskē savu rīcību - parasti mēģinu noskaidrot, kas īsti tur notiek. Bez tam, man gluži vienkārši bija interesanti, kā jūs atrisināsiet šo jautājumu."

- Vai bija interesanti? Vai varbūt es esmu licis Tev vilties? - Tandii pasmaida.

Liandors arī pasmaida: "Interesanti? Drīzāk... pamācoši. Tavām metodēm gan, manuprāt, nedaudz pietrūkst elegances un efektivitātes, taču ja Dieviete tās atzīst par labu esam... tad arī es neprotestēšu."

- Cik interesanti... Pietrūkst efektivitātes? Padalies pieredzē.. Es vēl tikai mācos...
Dieviete neko neatzīst... Viņa vienkārši ļauj man būt tam, kas es esmu.. - Tandii mazliet rūgti nosaka..

"Ir burvestības, ar kuru palīdzību var noteikt, vai sarunubiedrs saka patiesību, un ir burvestības, ar kurām var piespiestr runāt patiesību. Un ir tādas, ar kurām var pakļaut citas būtnes saprātu - šīs gan man pašam nrpatīk lietot, vienmēr esmu bijis par izvēles brīvību."

- Tad taču Tu varēji pārbaudīt vai viņš saka patiesību... Un vai pakļaujot kāds būtnes saprātu parādās elegance? Neesmu mācījies burt patiesības maģijas. Varbūt vajadzētu pamēģināt. - Tandii paskatās uz Renlandu, kurš klausoties abu burvju sarunu ir palicis stipri vien bāls...

Liandors mazliet skumji pasmaidīja: "Nebiju domājis, ka brokastis pārvērtīsies par nopratināšanu." Tad viņš pagriezās pret Renlandu: "Saki, vai tu piekritīsi pakļauties maģijai, kas liek runāt patiesību, un tad atbildēsi uz jautājumiem? Tas izkliedēs aizdomas, kuras daļa no mums jūt attiecībā pret tevi."

Tandii arī paraugās uz Renlandu un pasmaida.
Renlands mēģina atkāpties no burvjiem. Lēnām, pa maziem solīšiem.

- Nē... es nevēlos, lai jūs burtu man virsū maģiju. Ja jūs nevarat izkliedēt savas šaubas tāpat, tad es labāk iešu prom... –

Liandors papurina galvu: "Piedod, bet to mēs nevaram atļaut - vai nu tu esi ar mums, vai pret mums, cita ceļa nav. Tu zini pārāk daudz par to, kas še notiek, un ja tu neesi ar mieru izkliedēt mūsu aizdomas, tad nāksies tevi uz laiku "iesaldēt" - lai tu nevari apzināti vai neapzināti traucēt mūsu cīņu."

Renlands atkāpjas vēl vairāk. Nu jau lielākiem soļiem. Tandii it kā pastaigājoties pavirzās viņam tuvāk un paskatās uz Laindoru

- Kā Tu domā viņu "iesaldēt"? –

"Pavisam vienkārši. Žēl gan tērēt šo burvestību, bet..." No nekurienes Liandora rokā parādās acimredzami sens tīstoklis, kuru elfs atver un skaļā balsī izlasa nesaprotamā valodā rakstīto tekstu, tad paskatās uz Reinlandu.

Tandii pagrūž Liandoru ar maģijas palīdzību....

Pārtraucis burvestību pirms tā bija pabeigta, Liandors paskatījās uz Tandi: "Nekad tā vairs nedari. Ja vēlies - lai viņš paliek šeit, bet man tas viss nepatīk. Ko tad tu tagad iesaki darīt?"

- Piedod... es nezināju, ka lai citādak Tevi aptur. kapēc viņu kaut kur slēgt, ja viņš ir patiesībā izglābis meitenes. Tev sirdsapziņa to atļautu? -

Renlands izskatās šausmīgi pārbijies. Viņš sabrūk zemē un izskatās šausmīgi izmisis..

- Ko darīt... es nezinu... nogalināt Seretu un pēc tam ķerties pie tumšajiem Vienradžiem. Vēlams pirms šiedivi nav apvienojušies.. -


"Tur kur es viņu ieslēgtu, nepastāv laiks, un viņu nekas neapdraudētu. Domāju, ka pat Sarets tur netiktu viņam klāt. Pats redzi, pār viņu valda bailes, un nevar zināt, ko viņš izdarīs, ja Sarets uz viņu "uzspiedīs". Esjau nesaku ka viņš ir slikts cilvēks, un meitenes viņš patiešām ir izglābis. Manai sirdsapziņai, patiesībā, būtu bijis vieglāk zinot, ka viņš būs drošā vietā, nevis domājot par to, ka kādā sadursmē ir vēl viena persona, kuru var kāds apdraudēt. Bet pietiks par Reinlandu - ko tu zini par tiem "Tum''sajiem vienradžiem"?"


- Vai Tu esi kādreiz sēdējis cietumā? Vai arī tā Tu viņu vēlies sodīt par viņa bailēm no soda, ko viņš varētu saņemt par savu uzdrīkstēšanos.

Jebkurai dzīvei būtnei ir tiesības uz brīvību... Un ja mēs aizietu bojā, kas viņu izlaistu.. -

Tandii piegāja pie Renlanda pastiepa viņam roku un uzrāva viņu kājas.
Viņš ieskatās tam acīs.

- Ar Tevi viss būs kārtībā.. -

Izskatās, ka Renlands patiešām paliek mierīgāks.

- Melnie vienradži.. - viņš pagriežas pret Liandoru. - Bija tāds kults ļoti sen atpakaļ. Lai arī cik tas nenpietni nu jau arī neliktos, bet viņu pavēlniece tīkoja pēc dievietes vietas. Melnos Vienradžus sakāva.. Laikam taču kaut kas atkal nav bijis izdarīts līdz galam. Viņi varētu būt saistīti ar Nakts pavēlnieku. Jāiet meklēt informāciju. Es nezinu tik sīki. Vajag nogalināt Seretu, lai viņš nesadarbojas ar tiem tur... –

Liandors paraustīja plecus: "Jā, man ir nācies būt ieslodzījumā, un tas, ko es taisījos uzburt, nemaz nelīdzinās īstam ieslodzījumam - kā jau teicu, tur nav ne laika ne izjūtu, priekš būtnes paiet tikai viens mirklis. Lai no kā, piedod, bet ne tev mani mācīt par šīm lietām - pēc tā, ko pats mēdz darīt ar tiem, kas nevēlas sadarboties. Bet pietiks par to, mums ir svarīgākas lietas darāmas. Pilnīgi piekrītu, ka vajag nogalināt Saretu, ar to otru kompāniju labāk cīnīties atsevišķi."

Liandors pagriežas prer Reinlandu: "Ja tu esi ar mums, un pret Saretu tad nāc līdzi." To pateicis, elfs sāk lēnām iet uz torņa pusi.

Renlands sāk iet pakaļ elfam uz torņa pusi.....

Tandii pie torņa apstājas un palūkojas uz Liandoru.

- Es palikšu šeit. Palūdz, lai Sali iznāk ārā.. –

"Ja tu tā vēlies." Liandors iekāpj balkonā, pagaida lai Reinlands izdara to pašu un balkons atgriežas savā vietā pie viesistabas.

Tandii pamāj ar galvu un pagriežas pret mežu.


Sali un Tandii pie Liandora mājas.

Sali redz, ka Tandii stāv kādu gabaliņu nost no torņa un lūkojas mežā...

kad balkons nolaidās pavisam zemē, Sali no tā izkāpa un steidzās pie Tandii.

"Tu gribēji ar mani parunāt," viņa lūkojās viņa acīs, uzlikusi vienu roku uz viņa pleca. "Kas noticis? Vai viss kārtībā?" Sirds sitās kā negudra - ja nu kaut kas ir noticis?

Tandii pagriežas pret Sali un brīdi tikai klusējot raugās viņai acīs.

- Man jādodas prom... piedod... - viņš apklusa un neko vairāk nepaskaidrodams turpināja raudzīties meitenei acīs.

"Kāpēc?" Sali bija izbrīnīta. "Kas notika? Pastāsti, lūdzu!" viņa lūdzās. Kāpēc gan tik pēkšņi? Kas notiek? Sali bija nesaprašanā.

Tandii apsēžas zālē.
- Iešu pēc informācijas. Par Nakts Pavēlnieka kultu. Darīšu kaut ko lietderīgu.. Atstāšu jums Renlandu. Viņš kopā ar Liandoru jūs pasargās. Un ja gadienā kas, pasauc mani. Labāk ar tās lapiņas palīdzību, kura atrodas pie Liandora. -

Viņš nopūšas un palūkojas zemē.

- Es uzvedos nepieņemami. Man labāk pabūt vienam un nekaitināt vairāk Liandoru. Viņš jau man sāk draudēt.. –

"Liandors? Draudēt?" Sali arī apsēdās zālē.
"Par ko? Kas te vispār notika?" Sali visu gribēja zināt.

"Bet tu taču atgriezīsies, vai ne?" viņa centās ielūkoties Tandii acīs. "Tu taču neaizej pavisam?" viena asara sāka ritēt pār meitenes vaigu. "VAi tas nav pārāk bīstami?"

- Sali.. neraudi.. Droši vien es neaizeju pavisam. Es gan nevaru atbildēt par to, ka mani var arī nogalināt. Informāciju vākt nav bīstami, ja to nedara bīstamās vietās. Es sākšu ar nebīstamām. Un iespējams, ka uz bīstamajām man nemaz nebūs jāiet.. -

Viņš apsēžas tuvāk meitenei un apskauj viņu.

- Kas te notika? Man radās mazas domstarpības ar elfu, bet nekas sevišķs. Dieviete atnāca. Viņa teica, ka Renlands ir uzticams. Vēl teica, ka atdzimis "Melno Vienradžu" kults. Izskatās, ka Serets vēlas ar viņiem sadarboties. Mums tas jāaizkavē. Man jānogalina Seretu.. –

"Bet tu sargi sevi! Lūdzu!" vēl viena asara ritēja pār meitenes vaigu.

"Kas tas par kultu? Vai pie tā ir vainīg Serets? Vai tu viens spēsi Seretu nogalināt? Bet ko tad mums darīt. Mūms arī tika dots uzdevums!"

Tandii pieliecās un noskūpstīja asaru no meitenes vaiga.

- Tas kults ir senāks par Seretu. Pastāvēja mīts, ka tas ir pavisam iznīcināts un pazudis... Redz, ka nav...

Es jau tagad uzreiz neskriešu pie Sereta. Tā, ka jūs varat paspēt pirmie. Es mēģināšu sameklēt to kultu..

Nevajag pārdzīvot.. Bez iemesla. Tagad nav iemesla.
Man Tevis ļoti pietrūks.. –

"Kā, nav iemesla?" Sali nesaprata, bet tad atcerējās, ka Tandii varbūt nezina Fēsas vīziju.

"Fēs izstāstīja savu vīziju. Tur tu biji uzveicis Seretu un kļuvis tik varens, ka valdīji pār visiem. Un es biju kopā ar tevi," Sali stāstīja un vēroja Tandii realciju. "Bet... mēs bijām ļauni. Tandii! Tik ļauni. Es tā nevaru..." viņa nolieca galvu. "Ko tas nozīmē?"

Tandii klausījās Sali stāstījumu. Un viņa seja no izbrīnītas lēnām pārtapa par uzjautrinātu

- Ļauni??? Mēs kopā? Tu un es? Valdīt pār visiem? Kas ar jums visiem? Vai Tevi satrauc šādas lietas? Vai Tu tici, ka kaut kas tāds vispār būtu iespējams? No kurienes gan man pēkšņi uzradīsies tāda vara? Tikai no tā, ka nogalināšu Seretu? Nu Sali... -

Tandii smaida. Izskatās, ka Sali stāsts viņu patiesi ir uzjautrinājis..

Sali vārgi atsmaidīja.

"Nu, es nezinu," viņa samulsa. "Mani pēdējā laika sapņi piepildījās. Un mani tiešām uztrauca doma, ka es varētu kļūt ļauna," viņa mēģināja it kā taisnoties. "Tad tu saki, ka tā nav taisnība?"

- Es esmu demons.. Nu labi.. gandrīz demons. Es nevaru būt tik pozitīvs, lai jums visiem patiktu. Valdīšana nekad nav bijusi mana prioritāte. Tad jau es sāktu ar sava tēva provinci, jo principā tā taču var piederēt man..

Tas Fēsas sapnis.. Es nezinu kapēc viņai rādās tādi sapņi. Tas ir interesanti. Uzmanies no viņas. Iespējams, ka pār viņas apziņu valda kāds cits nevis viņa pati.

Es tiešām nezinu ko, lai pasaku Tev tādu, lai Tu justos droša.. -

Tandii paskatās uz sauli un tad lēnām sāk slieties kājās.

- Man laikam jādodas.. –

"Tandii," Sali iesaucās, kad viņš cēlās kājās. "Apsoli man vienu lietu." Viņa bija piecēlusies un skatījās viņa acīs. "Ka tu sargāsi sevi. Es nevaru tevi aizkavēt, it īpaši tāpēc, ka tas, ko tu plāno darīt, varētu mums visiem palīdzēt ātrāk tikt ar visu galā."

Sali nenāca raudiens. Viņa ar smagu sirdi samierinājās, bet centās turēties stipra.

"Sūti man ziņas. Sapņos. Tā, kā tad. Es gribu zināt, kas ar tevi notiek. Lūdzu!"

Sali apķērās Tandii ap vidukli un pielika savu pieri viņam pie kakla. Viņa gribēja tā pastāvēt, tā bija labi.

- Es apsolu... es saudzēšu sevi un ziņošu par to kā man klājas. Iespējams, jau ka pavisam drīz mēs tiksimies. - Tandii apskāva Sali, pieliecās un noskūpstīja viņu. Kādu brīdi viņš stāvēja apskāvis Sali. Nopūtās un atraisījies no meitenes skavām viņš paskatījās viņai acīs un pazuda mirdzošas gaismas ieskauts.

Sali paliek viena.

Viņa tā stāvēja kādu laiku. Atkal jau TAndii bija kaut kur jādodas. Bija tāda kā nedaudz nolemtības sajūta. Nopūtusies un apskatījusies apkārt, viņa pagriezās un devās atpakaļ pie balkona, lai brauktu augšā pie pārējiem. Atskarījusies uz vietu, kur vēl pirms brīža bija Tandii, viņa iekāpa balkonā. Sargi sevi...

Sali un Tandii Sereta pilī

Tad Sali izskrien pa pils durvīm.

Pēc brīža pie viņas pienāk Tandii un viņu apskauj.
- Nu kapēc Tu tā? Tu taču redzi.. kādam tas tāpat ir jādara.. –

"Fēsa grib, lai viņa dara," Sali caur asarām teica, tad apdomājās, ka viņa negrib tikai sevis dēļ savtīgi sūtīt Fēsu nāvē. "Vai tad *šņuk* nevaram atrast kādu citu? Kāpēc tev tas jādara? Kāpēc tu kaut ko tādu gribi izdarīt man... un sev?" Sali skatījās uz Tandii neizpratnes un žēluma pilnām acīm. "It kā man būtu vienalga! It kā pārējiem būtu vienalga..." Sali caur asarām runāja.

- Bet tas taču būtu tik egoistiski sūtīt nāvē kādu citu, lai sargātu savu laimi, vai ne? - Tandii notrausa Sali asaras ar rokas pieskārienu.
- Par visu vairāk es vēlētos, lai Tev nesāpētu. Lai Tu būtu laimīga. Es nedomāju, ka Fēsa ir spējīga uzveikt Seretu. Jā mēs skatamies arī no praktiskā viedokļa. To varētu Vaenkalvens, Liandors vai es. Diez vai elfi izvēlēsies nāvi. Vaenkalvens varbūt. –

"Bet Fēsa pati teica, ka ir ar mieru. Es arī negribu viņu sūtīt nāvē sevis dēļ," Sali vēl joprojām bira asaras, elpa raustījās un runāt bija grūti.

"Vai tu domā, ka, ja tu to izdarīsi, tas nebūs jānožēlo? Vai mēs nevaram atrast kādu, kas tāpat savai dzīvei neredz jēgu? Vai tu redzi dzīvei jēgu? Turpmākajai dzīvei?" Sali diezgan noteikti jautāja. Viņa uzsvēra vārdu "turpmākajai".

- Sali, mana mīļā, Sali, es taču Tev saku, ka Fēsa diez vai to var paveikt. Vai es neredzu jēgu dzīvei? Kā gan es to varētu neredzēt, ja man esi Tu? -
Viņš nopūšas un palaiž vaļā Sali uzgriezdams viņai muguruun raudzīdamies tālēs....

- Par visu vairāk es mīlu dzīvi. –

"Tad kāpēc tu tā dari?" Sali vaicāja Tandii mugurai. "Noteikti ir kāds cits variants. Neizlem tik parsteidzīgi, lūdzu," Sali piegāja pie Tandii un apskāva viņu no aizmugures.

Viņš stāvēja un neko neteica. Mirkli. Tad pagriezās pret Sali.

- Nu labi. Es apsolu, ka meklēšu iespējas, lai mēs varētu palikt kopā. Bet es Tev nevaru apsolīt, ka atradīšu...

Tu taču vairāk neraudāsi? –

Sali nolieca galvu.
"Tandii? Man tev kas jāsaka. Mēs vairs neesam divi, ar ko jārēķinās," viņa ieskatījās viņam acīs. Kā lai to labāk pasaka... "Saproti? Atceries to nakti?" Sali klusām jautāja. Pilnīgi droša viņa par savu stāvokli nebija, bet visas pazīmes par to liecināja. Kā Mona bija teikusi - diez vai ir varētu būt savādāk. Un pēkšņā emocionalitāte par to arī liecināja.

Tandii ieskatījās Sali acīs. Viņa seja pauda pārsteigumu. Viņš laimīgs pasmaidīja, taču pēkšņi viņa sejai pārslīdēja viegla sāpju ēna.

- Sali.... viņam būs demonu asinis... Ai, es Tev nevaru izstāstīt, cik patiesībā es esmu priecīgs, bet... vai tas bija liktenis ko man vajadzēja Tev sagādāt? Piedod man manu pārgalvību. -

Viņš noglāstīja Sali matus.

- Nebaidies... es Tevi neatstāšu vienu.. –

"Bet vai tad tas ir tik briesmīgi, ka ir demonu asinis?" Sali vaicāja. Tandii jau to vajadzēja zināt labāk. "Pie tam tu taču neesi demons."

Sali satvēra Tandii roku, kas glāstīja viņas matus, noskūpstīja to un uzlika sev uz pleca. Pati viņa apkampa Tandii.

- Vai tas ir briesmīgi? Viņam būs manas acis. Ļaudis bīsies... Viņš var nespēt valdīt savas demonu asinis. Tas ir sarežģīti, bet mums viss izdosies, vai ne? - Viņš pieliecās un noskūpstīja Sali

"Tavas acis ir skaistas," teica Sli un vēlreiz nokūpstīja Tandii. "Ne visi no tādām bīstās. Redzi, es nē," viņa nedaudz pasmaidīja. Asaras bija rimušās.

"Es vakarnakt redzēju sapni," viņa to gribēja izstāstīt. "Es biju mājās. Mēs abi bijām pie manis mājās. Sēdējām ābeļdārzā un skatījāmies, kā pa zāli viens mazs ķipars kūleņo. Bija tik labi un mīļi. Es negribu to izjaukt. Neatņem man šo sapni!"

Tandii pasmaidīja. Viņš pieglauda sev Sali vēl ciešāk.

- Labi... bet tad iesim un atradīsim kādu citu, kurš pakalpo dievietei. Jo bez Sereta iznīcināšanas nebūs māju un zāles pa kuru tam ķiparam kūleņot.. –

Sali seko Tandii. Viņas asaras ir rimušās, bet vienalga var redzēt, ka viņa ir raudājusi.