Tumsas Kalpi 2: Ēnu Atmoda, [C], ATD pieteikšanās Opcijas

[novemberunge]

Tikai pāris minūtes pirms norunātā laika virs Tumsas pilsētas savilkās melni, smagi mākoņi, kas likās smacējam zemi ar savu drūmumu un draudiem. Apkārt laidelējās ziņeši- mazie impi, kas nesa vēstis par gaidāmo miniturnīru galminiekiem, kā arī Oriadnes ievērojamākajiem veikalniekiem un visiem bagātajiem. Melnās marmora piecpakāpienu trepes, kas veda uz Torņa ieeju bija dāsni izgreznotas ar sudrabotām vītenēm un melniem karogiem, kas plīvoja arī šajā bezvējā. Viss bruķētais laukums to priekšā bija sakopts un satīrīts, pie burbuļojošās lavas upes uzcelta nojume, pārsegta ar miglainiem, smalkiem audumiem.
Tur sēdēja karaļpāris- Sivers un Artemīda- pašapmierināti smīnēdami un pārspriezdami gaidāmo pasākumu.
Es ceru, ka tas viss daudz laika neaizņems- šodien biju domājis iemācīt Remīdai noturēt rokās zobenu. kā vienmēr Sivers bija ar kaut ko neapmierināts-, lai arī bija pagājis teju gadsimts, viņš nebija mainījies ne par matu- ja nu vienīgi kļuvis gudrāk un savaldīgāks. Un nu jau vairs ne bruņās kā bruņinieks, bet gan melnā samta apmetnī kā karalis.

Tikmēr laukumā pulcējās saaicinātie, mezdami ziņkārīgus skatienus gan uz marmora trepēm, kur bija paredzēts sarasties cenzoņiem, gan uz savu valdnieku aizrautīgajām personīgajām sarunām.

[Dvēselīte]

Rubēna, rokas uz krūtīm saskrustojusi, stāvēja atspiedusies pret improvizēto sētu. Bija jauki noraudzīties uz viesu satrauktajām un gaidpilnajām sejām, kas tā vien kliedza pēc vardarbības. Viņi visi bija izsalkuši pēc asinīm un dramatiskiem skatiem, ko šis turnīrs solīt solīja.
Tik pat jautri bija vērot pārējos dalībniekus, kas bija tik nolāpīti pārliecināti par savu neapstrīdamo visvarenību un tumsas pārpilnību katrā ādas porā. Pašpārliecinātība un pilnīga pašpaļāvība strāvoja visā tuvākajā apkārtnē.
Viņa jutās nedaudz sagurusi pēc grūtajiem treniņiem. Galvā klusi dūca, bet tas viss bija sīkums. Varbūt nedaudz atpūsties? Nē, šobrīd nebija īstais laiks.