Tumsas Kalpi 2: Ēnu Atmoda, [C], ATD pieteikšanās Opcijas

[novemberunge]

Tikai pāris minūtes pirms norunātā laika virs Tumsas pilsētas savilkās melni, smagi mākoņi, kas likās smacējam zemi ar savu drūmumu un draudiem. Apkārt laidelējās ziņeši- mazie impi, kas nesa vēstis par gaidāmo miniturnīru galminiekiem, kā arī Oriadnes ievērojamākajiem veikalniekiem un visiem bagātajiem. Melnās marmora piecpakāpienu trepes, kas veda uz Torņa ieeju bija dāsni izgreznotas ar sudrabotām vītenēm un melniem karogiem, kas plīvoja arī šajā bezvējā. Viss bruķētais laukums to priekšā bija sakopts un satīrīts, pie burbuļojošās lavas upes uzcelta nojume, pārsegta ar miglainiem, smalkiem audumiem.
Tur sēdēja karaļpāris- Sivers un Artemīda- pašapmierināti smīnēdami un pārspriezdami gaidāmo pasākumu.
Es ceru, ka tas viss daudz laika neaizņems- šodien biju domājis iemācīt Remīdai noturēt rokās zobenu. kā vienmēr Sivers bija ar kaut ko neapmierināts-, lai arī bija pagājis teju gadsimts, viņš nebija mainījies ne par matu- ja nu vienīgi kļuvis gudrāk un savaldīgāks. Un nu jau vairs ne bruņās kā bruņinieks, bet gan melnā samta apmetnī kā karalis.

Tikmēr laukumā pulcējās saaicinātie, mezdami ziņkārīgus skatienus gan uz marmora trepēm, kur bija paredzēts sarasties cenzoņiem, gan uz savu valdnieku aizrautīgajām personīgajām sarunām.

[Idril]

Man nav jābūt, es tāda esmu.
Viņa maķenīt pielaboja vīra teikto un vienīgā palika sēžot, kad viņš piecēlās. Artemīda ļāva runāt Siveram. Lielākajā daļā publisko uzrunu ķēniņiene stāvēja vai sēdēja blakus vīram, stalta, skaista un tumša. Viņa deva priekšroku tam, ka vīrs uzrunā tautu, un pati viņa vēroja to, uzrunas laikā. Viņa deva priekšroku izmantot savas balss valdzinājumu un pašas varu komandējot tautu atsevišķi, kalpus, bruņiniekus, no iekšienes un pa daļām, nevis uzrunājot tautu kopā. Tauta kopumā viņai šķita, kā prasts un neaudzināts pūlis un tāda vadību allaž bija drošāk nodot vīrieša rokās, bez tam Siveram allaž bija padevusies masu komandēšana, kamēr Artemīda mēdza vadīties pēc -Skaldi un valdi-, līdz ar to, kopumā viņi bija lielisks valdnieku pāris, divas lieliskas metodes kopā, veido vienu vienotu un neievainojamu.
Arī šoreiz viņa vēroja tautu, daudzi bija uzticami, tomēr daži un kāds tādi nešķita, ķēniņiene nebija muļķe, viņa negrasījās uzlaist tos gaisā laukuma un uzrunas vidū, tomēr, šiem nabadziņiem nāksies uzmanīties, jo Artemīda noteikti izsūtīs savas slepkavas medībās jau šajā pašā naktī.
Tu biji lielisks, kā jau allaž.
Viņa nočukstēja karalim, veltot apkārtējiem smaidu.

-------------

Kāda izrādīšanās.. Vispirms uz kāpnēm nu tur.. Un nu..
Viņa nodomāja un ja kāds viņu uzmanīgi vērotu, nu būtu manāmas viņas meža dzīļu tumšzaļās acis, kad viņa uzlūkoja rikšotājus.
Nudien lieliski, bet ne labākie karalistē.
Viņa nodomāja un klusiem soļiem nokāpa no kāpnēm, Evelīna priecājās, nē drīzāk izjuta drūmu apmierinājumu, ka šeit valda bezvējš, jo tad viņas apmetnis un drānas būtu grūti savācamas sevišķā vējā - jā, viņa šeit bija ieradusies nudien, ne tajās lepnākajās drānās, tomēr tas nenozīmēja, ka viņai nav krājumu ārkārtas gadījumiem. Evelīnas īpašumi bija tikpat lieli noslēpumi, kā viņa pati.
Turnīrs.. Aizraujoši..
Viņa nodomāja, par savām spējām viņa nejutās sevišķi pārliecināta, tomēr bija pārliecināta, ka darīs visu, lai noturētos komandā, lai vai ko šis visu nozīmētu.
Viņa nostājās, tur kur bija jāstājas tiem, kas pulcējas sacīkstēm. Viņas slaikais stāvs bija melnā, saburzītā apmetnī tīts, no malas diez vai bija manāms, kas viņa ir - sieviete vai vīrietis, tomēr, neapšaubāmi bija tas, ka viņa bija cilvēkveidība būtne - nu vispār jau gluži kā cilvēks, šājā formā, viņa gluži nevēlējās sekubas izskatā rādīties laukumā, diez vai karaļpāris pieālutu šādas būtnes atrašanos vietā, kur ir kroņprincis, jo sievietes izskatā, viņas bija daiļas, tomēr dēmoniskajā.. Bīstamas.