Tumsas Kalpi 2: Ēnu Atmoda, [C], ATD pieteikšanās Opcijas

[novemberunge]

Tikai pāris minūtes pirms norunātā laika virs Tumsas pilsētas savilkās melni, smagi mākoņi, kas likās smacējam zemi ar savu drūmumu un draudiem. Apkārt laidelējās ziņeši- mazie impi, kas nesa vēstis par gaidāmo miniturnīru galminiekiem, kā arī Oriadnes ievērojamākajiem veikalniekiem un visiem bagātajiem. Melnās marmora piecpakāpienu trepes, kas veda uz Torņa ieeju bija dāsni izgreznotas ar sudrabotām vītenēm un melniem karogiem, kas plīvoja arī šajā bezvējā. Viss bruķētais laukums to priekšā bija sakopts un satīrīts, pie burbuļojošās lavas upes uzcelta nojume, pārsegta ar miglainiem, smalkiem audumiem.
Tur sēdēja karaļpāris- Sivers un Artemīda- pašapmierināti smīnēdami un pārspriezdami gaidāmo pasākumu.
Es ceru, ka tas viss daudz laika neaizņems- šodien biju domājis iemācīt Remīdai noturēt rokās zobenu. kā vienmēr Sivers bija ar kaut ko neapmierināts-, lai arī bija pagājis teju gadsimts, viņš nebija mainījies ne par matu- ja nu vienīgi kļuvis gudrāk un savaldīgāks. Un nu jau vairs ne bruņās kā bruņinieks, bet gan melnā samta apmetnī kā karalis.

Tikmēr laukumā pulcējās saaicinātie, mezdami ziņkārīgus skatienus gan uz marmora trepēm, kur bija paredzēts sarasties cenzoņiem, gan uz savu valdnieku aizrautīgajām personīgajām sarunām.

[novemberunge]

Karaļa acīs iemirdzējās kaislīgas uguntiņas- par spīti kopā nodzīvotajiem gadiem viņš Artemīdu mīlēja tikpat ļoti cik toreiz, pildot toreizējā valdnieka pavēles un cik nu uzticīgi kalpojot viņam.
Pareizi, tev taču jābūt pašai skaistākajai un modīgākajai, jārāda piemērs savām pavalstniecēm. viņš runāja ātri un skaidri, kā berot pupas, knapi kustiot lūpas- šādas sarunas nez vai pienāktos dzirdēt vietējām tenku vācelēm, turklāt daudzi tāpat uzskatīja ka viņi šobrīd sarunājas par kanidātu atbilstību un tamlīdzīgām svarīgām lietām.
Jā, jo ātrāk sāksim- ātrāk beigsim! Sivers vēl piebilda jau ceļoties kājās, melnajam samsta tērpam nošvīkstot bezvējā. Viņa roka pacēlās augšup, tiesa, plauksta slēpās milzīgajās piedurknēs, un skatiens pārslīdēja pār pūli, pamazām apklusinot to.
Nokrekšķinājies karalis pasmaidīja- visos viņa vaibsti izraisīja cieņu un mīlestību- likās, ka šīs tālais tēls ir pati pilnība- bez tik ikdienišķām problēmām kā bērnu ģērbšana un apmācīšana- tas taču tādam staltam, melnspārnainam dēmonam nepiedienēja nemaz.
Mani dārgie un cienījamie Oriadnes iedzīvotāji, atskanēja skaļas gaviles un spiegšana, Mani uzticamie kalpi un padotie, galvas mājiens un atkal gaviles, Mani drosminieki un Gaismas nīdēji, melnais skatiens aizslīdēja līdz marmora kāpnēm, kuru priekšā, spārnus ieplētis stāvēja Silvans, izskatīdamies daudz lepnāks par paša tēvu, jūs esat sapulcējušies uz unikālu pasākumu, kuram ir jāieved mūsu tauta, mūsu pilsēta visas Tumsas vēsturē un jāsēj slava ne tikai uz šīs zemēs, bet visā Visumā un dimnesijās! Mani, tumšie, jūsu gaviles jau ir solis uz priekšu pilnībai, tāpēc es nekavēšos ar runu un, kā jau būdams kārtīgs karavīrs nesacīšu daudz. Lai turnīrs sākas! balss uzvijās gaisā līdz ar applausu vētru un priekpilniem kliedzieniem, kamēr karalis pats apsēdās blakus savai sievai.

Blakus karaļpāra teltij, uz paaugstinājuma stāvēdams, taurē iepūta mazs, sarkans imps un, balsij nevaldāmi drebot paziņoja:
Sacensību dalībniekiem pulcēties pie manis! Skatītājiem- ieņemt labākās vietas pie arēnas!
Neviens visā šajā kņadā nebija manījis, ka kaut kur otrpus pūlim atradās iežogojums- izmīts un sakārtots, nodrošināts ar visie drošības piederumiem. Tā malās mīņājās melni zirgi- visi pilnīgi vienādi, ar ugunīgiem skatieniem un spalgām, murgainām balsīm- tie bija paredzēti jāšanas pārbaudei.