Tumsas Kalpi 2: Ēnu Atmoda, [C], ATD pieteikšanās Opcijas

[novemberunge]

Tikai pāris minūtes pirms norunātā laika virs Tumsas pilsētas savilkās melni, smagi mākoņi, kas likās smacējam zemi ar savu drūmumu un draudiem. Apkārt laidelējās ziņeši- mazie impi, kas nesa vēstis par gaidāmo miniturnīru galminiekiem, kā arī Oriadnes ievērojamākajiem veikalniekiem un visiem bagātajiem. Melnās marmora piecpakāpienu trepes, kas veda uz Torņa ieeju bija dāsni izgreznotas ar sudrabotām vītenēm un melniem karogiem, kas plīvoja arī šajā bezvējā. Viss bruķētais laukums to priekšā bija sakopts un satīrīts, pie burbuļojošās lavas upes uzcelta nojume, pārsegta ar miglainiem, smalkiem audumiem.
Tur sēdēja karaļpāris- Sivers un Artemīda- pašapmierināti smīnēdami un pārspriezdami gaidāmo pasākumu.
Es ceru, ka tas viss daudz laika neaizņems- šodien biju domājis iemācīt Remīdai noturēt rokās zobenu. kā vienmēr Sivers bija ar kaut ko neapmierināts-, lai arī bija pagājis teju gadsimts, viņš nebija mainījies ne par matu- ja nu vienīgi kļuvis gudrāk un savaldīgāks. Un nu jau vairs ne bruņās kā bruņinieks, bet gan melnā samta apmetnī kā karalis.

Tikmēr laukumā pulcējās saaicinātie, mezdami ziņkārīgus skatienus gan uz marmora trepēm, kur bija paredzēts sarasties cenzoņiem, gan uz savu valdnieku aizrautīgajām personīgajām sarunām.

[Idril]

Perfekti.
Viņa atteica. Viņas balss bija klusa, tomēr pat viņas čuksti kā jau burves vārdi valdzināja ar savu skaņu un dvesmu, tomēr cieņas un mīlestības pilnais skatiens, ko viņa uz īsu mirkli veltīja karalim liecināja par to, ka Sivers nenožēlos savu pirmītējo piekāpšanos.
Dārgais, man šķiet visi vēl nav ieradušies, bez tam kavēšanās no mūsu puses allaž ir modē..
Viņa atteica tikko virinādama lūpas, tomēr viņas vārdi allaž atrada savu mērķi un pagaidām vienīgais pie kā ķēniņiene vērsās bija viņas laulenis.
Un lai vai kādas būs cīņas, pēc cīņu viesības, tās noteikti atsvērs..
Karaliene nočukstēja karalim pie auss, ik pa mirklim uzmezdama skatienu kādam no kārtējiem -nāk-paklanās-aiziet-. Tad viņas skaidrais un ļaunuma pilnais skatiens pievērsās laukumā sanākušajiem un pēc mirkļa viņa izsmalcināti pasmīnēja - drīz visam būs jāsākas. Uz mirkli viņas uzmanību piesaistīja kāds aizejošs stāvs, tomēr viņa pēc mirkļa viņa gluži vienkārši pievērsās citām lietām.
Šķiet, ka mēs varētu sākt..
Viņa nočukstēja Siveram un izslēja galvu maķenīt augstāk, sēžot mazliet staltāk.

----

Evelīna pienāca pie nojumas atdot godu un paklanīties tieši brīdī, kad ķēniņiene bija aizņemta kaut ko stāstot karalim, līdz ar to viņa veiksmīgi izvairījās, vismaz no viena pētošā skata, tas deva viņai iespēju jau pēc mirkļa pēc iespējas ātrāk nozust kāpņu virzienā. Viņa spraucās cauri pūlim līdz kāpnēm uz kurām bija jānostājas turnīra dalībniekiem, viņa grasījās piedalīties, jo tā bija viņas vienīgā iespēja tikt tuvāk ļaudīm, tā bija viņas vienīgā iespēja iznīcināt labākos un iespējams vēlāk.. Viņa pat tiks līdz karaļpārim, šiem augstprātīgajiem un uzpūtīgajiem nejēgām, kas tupēja savos zelta troņos, pret viņiem protams, nesanāks izmantot savas iedzimtās metodes - karalis ir pārāk aizņemts ar karalieni, bet bija jau arī citi slepkavošanas veidi.
Neliekoties ne zinis par lamām, kas viņai tika veltītas, kad viņa spiedās cauri pūlim viņa nostājās uz piecpakāpienu kāpnēm. Evelīnas stāvu joprojām ietina tumšais, plānais auduma apmetnis, kura kapuce sedza viņas seju, viņa nevēlējās atklāties un vislabāk, maskēties līdz trieciena brīdim, vismaz karaļpāra acīm, jo visādi citādi, Evelīnu bija vērts redzēt, viņa bija apbrīnojami skaista, īsta daiļava, tikai ne cilvēks, lai arī mēdza tādam ļoti līdzināties.