![]() |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
![]() |
![]()
Raksts
#1
|
|
Velvet goldmine ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 26.08.04 Stāstnieks 2009 ![]() |
Tikai pāris minūtes pirms norunātā laika virs Tumsas pilsētas savilkās melni, smagi mākoņi, kas likās smacējam zemi ar savu drūmumu un draudiem. Apkārt laidelējās ziņeši- mazie impi, kas nesa vēstis par gaidāmo miniturnīru galminiekiem, kā arī Oriadnes ievērojamākajiem veikalniekiem un visiem bagātajiem. Melnās marmora piecpakāpienu trepes, kas veda uz Torņa ieeju bija dāsni izgreznotas ar sudrabotām vītenēm un melniem karogiem, kas plīvoja arī šajā bezvējā. Viss bruķētais laukums to priekšā bija sakopts un satīrīts, pie burbuļojošās lavas upes uzcelta nojume, pārsegta ar miglainiem, smalkiem audumiem.
Tur sēdēja karaļpāris- Sivers un Artemīda- pašapmierināti smīnēdami un pārspriezdami gaidāmo pasākumu. Es ceru, ka tas viss daudz laika neaizņems- šodien biju domājis iemācīt Remīdai noturēt rokās zobenu. kā vienmēr Sivers bija ar kaut ko neapmierināts-, lai arī bija pagājis teju gadsimts, viņš nebija mainījies ne par matu- ja nu vienīgi kļuvis gudrāk un savaldīgāks. Un nu jau vairs ne bruņās kā bruņinieks, bet gan melnā samta apmetnī kā karalis. Tikmēr laukumā pulcējās saaicinātie, mezdami ziņkārīgus skatienus gan uz marmora trepēm, kur bija paredzēts sarasties cenzoņiem, gan uz savu valdnieku aizrautīgajām personīgajām sarunām. |
|
|
![]() |
![]()
Raksts
#2
|
|
Velvet goldmine ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 26.08.04 Stāstnieks 2009 ![]() |
Sivers gan nevienam nesmaidīja- viņš saglabāja skarbā, uzticīgā valdnieka tēlu un tikai ik pa brīdim kādam pazīstamākam viegli pāmāja ar galvu- tā eleganti un neuzkrītoši.
Bet, dārgā... viņa čuksti bija piesūkušies ar tumsu, tāpat kā acis, kas nejauki mirdzēja un šķielēja un Tumsas kalpiem, kas nāca un gāja. Labi, lai ir kā ir, paliksim pie floretes. karalis gan dažreiz pats atzina, ka jūtās kā zem savas karalienes tupeles nonācis- viņa bija tik skaista un ugunīga, ka atteikt būtu grūti un pat nāvējoši. Kad mēs sāksim? Es JAU sāku pagurt, būs vēl jāiztur tikpat garlacīgas cīņas un visa tā iecelšanas padarīšana... lūpas knapi kustējās, kamēr acis jau atkal slīdēja pie kāda, kas klanījās. Mans dēls, mans. |
|
|
![]() ![]() |
![]() |
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 02.06.2025 17:17 |