Tumsas Kalpi 2: Ēnu Atmoda, [C], ATD pieteikšanās Opcijas

[novemberunge]

Tikai pāris minūtes pirms norunātā laika virs Tumsas pilsētas savilkās melni, smagi mākoņi, kas likās smacējam zemi ar savu drūmumu un draudiem. Apkārt laidelējās ziņeši- mazie impi, kas nesa vēstis par gaidāmo miniturnīru galminiekiem, kā arī Oriadnes ievērojamākajiem veikalniekiem un visiem bagātajiem. Melnās marmora piecpakāpienu trepes, kas veda uz Torņa ieeju bija dāsni izgreznotas ar sudrabotām vītenēm un melniem karogiem, kas plīvoja arī šajā bezvējā. Viss bruķētais laukums to priekšā bija sakopts un satīrīts, pie burbuļojošās lavas upes uzcelta nojume, pārsegta ar miglainiem, smalkiem audumiem.
Tur sēdēja karaļpāris- Sivers un Artemīda- pašapmierināti smīnēdami un pārspriezdami gaidāmo pasākumu.
Es ceru, ka tas viss daudz laika neaizņems- šodien biju domājis iemācīt Remīdai noturēt rokās zobenu. kā vienmēr Sivers bija ar kaut ko neapmierināts-, lai arī bija pagājis teju gadsimts, viņš nebija mainījies ne par matu- ja nu vienīgi kļuvis gudrāk un savaldīgāks. Un nu jau vairs ne bruņās kā bruņinieks, bet gan melnā samta apmetnī kā karalis.

Tikmēr laukumā pulcējās saaicinātie, mezdami ziņkārīgus skatienus gan uz marmora trepēm, kur bija paredzēts sarasties cenzoņiem, gan uz savu valdnieku aizrautīgajām personīgajām sarunām.

[Idril]

Man šķiet, ka zobens Remīdai būs par lielu, smagu un.. Prastu, dārgais.
Artemīda iebilda nevainojami pasmaidot, smaidu neveltot nevienam, bet pašam pasākumam kopumā. Viņa prata pasmaidīt tik nevainojami un ļauni, ka daudzi, kas šo smaidu redzēja noteikti justos labāk, ja viņiem tiktu veltīti daudzi skaļi un apvainojoši vārdi, nevis šis viens, klusais Tumsas ķēniņienes cienīgais smaids.
Varbūt viņai derētu sākt ar floreti? Tā ir smalkāka un princesei labāk iederēsies, bez tam bez uzgaļa, tā ir pat nāvējošāka, kā zobens, viens dūriens tieši sirdī..
Viņa pačukstēja Siveram. Viņa gandrīz nemaz neveltīja uzmanību kalpiem, kas klanīdamies nāca un gāja. Gadījās arī kāds, kas izrādīja mazāku cieņu, nekā karalienei labpatikās, tam attiecīgi tika veltīts nevainojams un neko labu nevēstošs smaids. Artemīda gandrīz nebija mainījusies kopš brīža, kad satika Siveru, ja nu vienīgi kļuvusi par māti un tas pat Tumsas karalienei ieviesa zināmas raizes un pienākumus ar kuriem gan karaļpāris lieliski tika galā. Viņa laiski pārskatīja pūli, šis pasākums pavisam noteikti bija lieliska ideja kā atsvaidzināt dzīvi, bez tam jauns veids kā izrādīt jaunos tērpus, melnais samts tik lieliski piestāvēja viņas lavas sarkanajiem, vijīgajiem matiem.
Silvans.. Allaž pieturas pie elegantas ierašanās punkta.
Viņa nodomāja smīniņam rotājot lūpas, kad ķēniņiene noskatīja savu pirmdzimto, kas drīz vien skatienam arī pazuda.

--------------------

Evelīna tinās tumšā apmetnī. Viņai vēl nebija laiks parādīties, nē. Vajadzēja pagaidīt aizņemtāku brīdi, brīdi, kad karaļpāris neliktos ne zinis, par viņas klanīšanos, jo karaļpāris noteikti zinātu, kas viņa ir.. Atpazītu un to nedrīkstēja pieļaut, kamēr plāns nebija īstenots. Šis plāns varēja atnest viņai brīvību un atriebes saldmi un viņa negrasījās mest mieru iekams, tas nebija īstenots.
Kaprīzs un izlutināts ir šis kroņprincis.. Skaista glezna, bet nekas vairāk, lai arī pagalam noderīgs, ja vēlamies atriebties..
Viņa nodomāja, kad parādījās princis. Viņa gan bija salēkusies, kad viņš iznāca pa durvīm, bet šobrīd ikkatrs lielāks troksnis lika viņai sabīties, kā nekā, viņa šurp nāca ar ne gluži tīriem nolūkiem.
Viņa ļāvās pūlim, kas spiedās lai tiktu līdz karaļpārim, nolemjot, ka paklanīsies atstatu, labi ieskatoties Evelīnas skaistajā sejā, ķēniņiene viņas acīs noteikti atpazītu sekubas dabu.