Tumsas Kalpi 2: Ēnu Atmoda, [C], ATD pieteikšanās Opcijas

[novemberunge]

Tikai pāris minūtes pirms norunātā laika virs Tumsas pilsētas savilkās melni, smagi mākoņi, kas likās smacējam zemi ar savu drūmumu un draudiem. Apkārt laidelējās ziņeši- mazie impi, kas nesa vēstis par gaidāmo miniturnīru galminiekiem, kā arī Oriadnes ievērojamākajiem veikalniekiem un visiem bagātajiem. Melnās marmora piecpakāpienu trepes, kas veda uz Torņa ieeju bija dāsni izgreznotas ar sudrabotām vītenēm un melniem karogiem, kas plīvoja arī šajā bezvējā. Viss bruķētais laukums to priekšā bija sakopts un satīrīts, pie burbuļojošās lavas upes uzcelta nojume, pārsegta ar miglainiem, smalkiem audumiem.
Tur sēdēja karaļpāris- Sivers un Artemīda- pašapmierināti smīnēdami un pārspriezdami gaidāmo pasākumu.
Es ceru, ka tas viss daudz laika neaizņems- šodien biju domājis iemācīt Remīdai noturēt rokās zobenu. kā vienmēr Sivers bija ar kaut ko neapmierināts-, lai arī bija pagājis teju gadsimts, viņš nebija mainījies ne par matu- ja nu vienīgi kļuvis gudrāk un savaldīgāks. Un nu jau vairs ne bruņās kā bruņinieks, bet gan melnā samta apmetnī kā karalis.

Tikmēr laukumā pulcējās saaicinātie, mezdami ziņkārīgus skatienus gan uz marmora trepēm, kur bija paredzēts sarasties cenzoņiem, gan uz savu valdnieku aizrautīgajām personīgajām sarunām.

[novemberunge]

Piepeši Torņa durvis atsprāga vaļā, gandrīz iebelzdamas uz trepēm esošajiem pa mugurām, bet viņam jau bija vienalga- savā augstprātībā uzkā```` teju vai debesīs, Silvans nemēdza lūkoties uz 'zemāko' aprindu cīnītājiem un magiem, kas sevi sauca par karaļpāra kalpiem. Jo viņš bija viņu dēļs- gods un lepnums, troņprincis un viens no lieliskākajiem bruņiniekiem, kāds jelkad pieredzēts.
Prinča bezsaules dzīvē izbalējušies, smalkie vaibsti bija mantoti no mātes- skarbi, bet mežonīgi skaisti, sudrabotie mati kā tēvam sapīti pīnē gulēja uz muguras starp melnajiem, ādainajiem spārniem. Silvans bija tērpies savās labākajās pūķādas bruņās- melnās kā piķis un neaubšaubāmi arī ļoti izturīgās. Makstī pie jostas sudrabs sudrabu atstaroja garš vienrokas zobens.
Nost no ceļa! jauneklis iesaucās, nokāpdams lejā pa melnajiem pakāpieniem un apstādamies pūļa priekšā, kamēr viņa sejā pavīdēja izaicinošs smīns.
Māte un tēvs- vienmēr tik mīloši un gādīgi par savu tautu, bet reizē neievainojami slepkavas. viņš nosprieda un pārmeta bizi uz kreisā pleca.
Būs jautri paspēlēties ar viņu kalpiem. Un maniem topošajiem. smīns tapa platāks, melnie spārni nošvīkstēja un izpletās lidojumam, tomēr pagaidām Silvans nelidoja. Viņš baudīja gaisotni pirms kārtējās izrādes, par kuru bija jāpateicās Artemīdai un Siveram.