Tumsas Kalpi 2: Ēnu Atmoda, [C], ATD pieteikšanās Opcijas

[novemberunge]

Tikai pāris minūtes pirms norunātā laika virs Tumsas pilsētas savilkās melni, smagi mākoņi, kas likās smacējam zemi ar savu drūmumu un draudiem. Apkārt laidelējās ziņeši- mazie impi, kas nesa vēstis par gaidāmo miniturnīru galminiekiem, kā arī Oriadnes ievērojamākajiem veikalniekiem un visiem bagātajiem. Melnās marmora piecpakāpienu trepes, kas veda uz Torņa ieeju bija dāsni izgreznotas ar sudrabotām vītenēm un melniem karogiem, kas plīvoja arī šajā bezvējā. Viss bruķētais laukums to priekšā bija sakopts un satīrīts, pie burbuļojošās lavas upes uzcelta nojume, pārsegta ar miglainiem, smalkiem audumiem.
Tur sēdēja karaļpāris- Sivers un Artemīda- pašapmierināti smīnēdami un pārspriezdami gaidāmo pasākumu.
Es ceru, ka tas viss daudz laika neaizņems- šodien biju domājis iemācīt Remīdai noturēt rokās zobenu. kā vienmēr Sivers bija ar kaut ko neapmierināts-, lai arī bija pagājis teju gadsimts, viņš nebija mainījies ne par matu- ja nu vienīgi kļuvis gudrāk un savaldīgāks. Un nu jau vairs ne bruņās kā bruņinieks, bet gan melnā samta apmetnī kā karalis.

Tikmēr laukumā pulcējās saaicinātie, mezdami ziņkārīgus skatienus gan uz marmora trepēm, kur bija paredzēts sarasties cenzoņiem, gan uz savu valdnieku aizrautīgajām personīgajām sarunām.

[mr Bl@ck]

Elkaru nemaz nepārsteidza šī gara rīcība, vinš pie tās bija vairāk nekā pieradis, viņam dzīvojot šeit aptuveni tāpat izturējās katrs otrais satiktais radījums.
Elkars pakāpās divus soļus atpakaļ un vienu soli sāņus lai varētu ar muguru atspoesties pret torņa mūri. Pēc pāris mirkļiem, Elkars šķietami bija pazudis. Lai gan viņš nebija visdrīzāk gars būtu saņēmis bultu mugurā ja ne karaļpāris, kura priekšā, viņš negribēja izliet asinis, pagaidām.
Tagad viņš skatījās cik ilgi ies garam lai aptvertu ka viņš ir pazudis.
Uzskatīdams ka ar garu viņš ir iepazinies viņš pievērsās melnās drēbēs tērptam cilvēkam un viņu no tiesas interesēja kas viņš tāds ir. Pēc apģērba spriežot kareivis.