Tumsas Kalpi 2: Ēnu Atmoda, [C], ATD pieteikšanās Opcijas

[novemberunge]

Tikai pāris minūtes pirms norunātā laika virs Tumsas pilsētas savilkās melni, smagi mākoņi, kas likās smacējam zemi ar savu drūmumu un draudiem. Apkārt laidelējās ziņeši- mazie impi, kas nesa vēstis par gaidāmo miniturnīru galminiekiem, kā arī Oriadnes ievērojamākajiem veikalniekiem un visiem bagātajiem. Melnās marmora piecpakāpienu trepes, kas veda uz Torņa ieeju bija dāsni izgreznotas ar sudrabotām vītenēm un melniem karogiem, kas plīvoja arī šajā bezvējā. Viss bruķētais laukums to priekšā bija sakopts un satīrīts, pie burbuļojošās lavas upes uzcelta nojume, pārsegta ar miglainiem, smalkiem audumiem.
Tur sēdēja karaļpāris- Sivers un Artemīda- pašapmierināti smīnēdami un pārspriezdami gaidāmo pasākumu.
Es ceru, ka tas viss daudz laika neaizņems- šodien biju domājis iemācīt Remīdai noturēt rokās zobenu. kā vienmēr Sivers bija ar kaut ko neapmierināts-, lai arī bija pagājis teju gadsimts, viņš nebija mainījies ne par matu- ja nu vienīgi kļuvis gudrāk un savaldīgāks. Un nu jau vairs ne bruņās kā bruņinieks, bet gan melnā samta apmetnī kā karalis.

Tikmēr laukumā pulcējās saaicinātie, mezdami ziņkārīgus skatienus gan uz marmora trepēm, kur bija paredzēts sarasties cenzoņiem, gan uz savu valdnieku aizrautīgajām personīgajām sarunām.

[Ného]

Tarkans bija laukumā pie kāpnēm ieradies pusstundu agrāk par nolikto laiku, bet tad viņam bija priekšā visvisādi radījumi, kuri noteikti stāsies viņam ceļā, piepildīt savu atriebes kāri. Kā arī izpildīt to ko bija gribējis viņa tēvs - nokļūt valdnieka tuvumā un kļūt par viņa labāko un uzticamāko kalpu, bet viens ķēms viņu netīšām nogalināja. Šim radījumam Tarkans jau bija pirms pāris gadiem atriebies, bet kopš tā laika, viņā mita neremdināma atriebes kāre, kura palīdzēja virzīties uz augšu pa karjeras kāpnēm un kļūt arvien labākam un pazīstamākam, kā arī bīstamākam ēnu karotājam, kurš sākumā netika pat uzskatīts par nopietnu mācekli. Tieši šīs virzības dēļ tarkana godkāre bija augusi tik daudz, ka to varēt bez maz salīdzināt ar viņam priekšā esošo torni.
Tā nu viņš ieradās pie kāpnēm un centās izspraukties arvien tuvāk tām, tas gan nebija viegli, jo citi arī bija līdzīgi viņam, gribēja redzēt vislabāk. Tas bija brīnums, ka te vēl nebija sākušies kautiņi. Pēkšņi viņš attapās pašā priekšā. Tarkans nopētīja Melnās marmora piecpakāpienu kāpnes, kas veda uz Torņa ieeju. Tās bija dāsni izgreznotas ar sudrabotām vītenēm un melniem karogiem, kas plīvoja arī šajā bezvējā. Viss bruģētais laukums to priekšā bija sakopts un satīrīts, pie burbuļojošās lavas upes uzcelta nojume, pārsegta ar miglainiem, smalkiem audumiem. Tur arī sēdēja karaļpāris. Kad Tarkanam likās, ka uz viņu paskatās valdnieks, viņš pielika kreiso roku pie krūtīm un nolieca galvu.