Tumsas Kalpi 2: Ēnu Atmoda, [C], ATD pieteikšanās Opcijas

[novemberunge]

Tikai pāris minūtes pirms norunātā laika virs Tumsas pilsētas savilkās melni, smagi mākoņi, kas likās smacējam zemi ar savu drūmumu un draudiem. Apkārt laidelējās ziņeši- mazie impi, kas nesa vēstis par gaidāmo miniturnīru galminiekiem, kā arī Oriadnes ievērojamākajiem veikalniekiem un visiem bagātajiem. Melnās marmora piecpakāpienu trepes, kas veda uz Torņa ieeju bija dāsni izgreznotas ar sudrabotām vītenēm un melniem karogiem, kas plīvoja arī šajā bezvējā. Viss bruķētais laukums to priekšā bija sakopts un satīrīts, pie burbuļojošās lavas upes uzcelta nojume, pārsegta ar miglainiem, smalkiem audumiem.
Tur sēdēja karaļpāris- Sivers un Artemīda- pašapmierināti smīnēdami un pārspriezdami gaidāmo pasākumu.
Es ceru, ka tas viss daudz laika neaizņems- šodien biju domājis iemācīt Remīdai noturēt rokās zobenu. kā vienmēr Sivers bija ar kaut ko neapmierināts-, lai arī bija pagājis teju gadsimts, viņš nebija mainījies ne par matu- ja nu vienīgi kļuvis gudrāk un savaldīgāks. Un nu jau vairs ne bruņās kā bruņinieks, bet gan melnā samta apmetnī kā karalis.

Tikmēr laukumā pulcējās saaicinātie, mezdami ziņkārīgus skatienus gan uz marmora trepēm, kur bija paredzēts sarasties cenzoņiem, gan uz savu valdnieku aizrautīgajām personīgajām sarunām.

[Miss Doherty]

Hajieelkhe nebija ieinteresēts sacensībās, lai apmierinātu savu godkāri un slavaskāri un savu kāri sēt ļaunumu un iznīcību, bet gan Viņu Augstību dēļ. Lai arī tumšs dvēselē un apveltīts ar visām iepriekšminētajām īpašībām, uguns gars dzivoja tikai viena iemesla dēļ - pakalpot saviem valdniekiem.

Arī tagad - šajā turnīrā Haji piedalījās vien tāpēc, lai vēl reizi izrādītu godu saviem valdniekiem, uzvarot un parādot, ka labākie ir viņu rīcībā. Protams, šeit lielu lomu spēlēja arī paša personīgās ambīcijas, tomēr viņš lieliski gan savā, gan citu priekšā to pasniedza kā vēlmi apliecināt Augstībām un tautai, cik lieliski ir viņu kalpi, ka tieši viņiem pieder labākais, ka tumsība sniedz. Un, protams, ka hajieelkhe sevi uzskatīja par daudz tuvāku abām Augstībām, jo tieši viņš piegādāja svarīgas ziņas, kuras ļāva attiecīgi rīkoties. Tieši viņš bija tas, kurš zināja visvairāk un kurš varēja durt visdziļāk, jo informācija bija vēl bīstamāks ierocis kā karotāju zobeni, vai šāvēju bultas. Jā, viņš gribēja parādīt, kurš ir visizcilākais kalps starp visiem pazemīgajiem.

Haji atradās augstu virs pūļa un pilnībā izbaudīja savu nepilnību (jeb trumpi), ka viņu neviens neredzēja. Viņam vienmēr bija paticis atrasties tikai pusmetra augstumā virs niknāko ienaidnieku galvām un klausīties viņu slepenajās sarunās. Nu, protams, tik ekstrēmi un īsti izdevās reti, kad, bet šobrīd viņš tīrā prieka pēc varēja pielaisties pavisam tuvu jebkuram. Varēja. Viņš tā nedarīja. Haji jutāspārāk pārāks, lai tā noklausītos nesvarīgas sarunas. Viņš nejtua vajadzību ieklausīties tenkās un baumās. Šoreiz ne, kaut ikdienā tas bija viņa pamatdarbs.

Nolaidies uz kāda augsta staba, kas atradās laukuma stūrī, Haji materializējās - ļāva savus burvīgos apveidus ieraudzīt labākajā gadījumā valdniekiem, sliktākajā - kādam no bara.