Dievu spēles. Vīzijas, [C],[ATD] Opcijas

[Ného]

Kā jau mēs zinām mūsdienu pasaule savā ziņā kļuvusi garlaicīga - nekādu bruņinieku padarīšanu, galīgi neinteresanti kari - tos var pat saukt par tādiem kā gļēvuļu kariem, jo vairs jau nav tuvcīņas ar zobeniem, dunčiem, šķēpiem un vēl tur nez kādiem nieciņiem. Tāpat viss ir kļuvis tik daotorizēts un cilvēkam nekas daudz nav jādara. Pat visa seno laiku burvība līdz pēdējam ir izmirusi. Cilvēce atklāti sakot kļuvusi neinteresanta un ... te vēl varētu ielikt dažus īpašības vārdus, bet ko nu, tā vēl kāds apvainosies.

Tātad reiz šo pašu sapratuši, ko mēs sapratām iepriekšējā rindkopā, astoņi(7) dievi izdomāja, ka vajag izklaidēties, dzīve galīgi neinteresanta - uzsūtīt dažādas nelaimes cilvēkiem arī garlaicīgi kļūst. Nu un lai arī tas būtu cēli, dievi nosprieda, ka ļaus cilvēkiem arī šo to iemācīties. Tā nu viņi izlēma apveltīt astoņus cilvēkus ar spēju redzēt vīzijas, kuras tos atvedīs pie viņiem(dieviem) un katrs no dieviem vēl deva pa spējai "redzēt" vīzijas citās lietās.

Tā nu viņi visi nostājās apkārt akmens bļodai, kurā bija ieliets sudrabots ūdens, kas bija kā spogulis. Katrs paņēma pa stikla lodītei un izteica savu vēstījumu...


*Kas no uguns zemēm nācis, tam lai ugunī zīmes saredzēt spēt. Nostariel
*Kas no ūdeņu zemēm nācis, tam lai ūdeņu spoguli saprast spēt. Rowenny
*Kas no teiksmu zemēm nācis, tam lai zvaigžņu acīm redzēt spēt. Roviela
*Kas no augstumu zemēm nācis, tam lai zemi uzklausīt spēt. Fijusska
*Kas no mežu zemēm nācis, tam lai ar visu dzīvo saprasties spēt. Lia'angia
*Kas no tukšuma zemēm nācis, tam lai ar vēju saprasties spēt. Niarneth
*Kas no šaubu zemēm nācis, tam lai ar ēnām sprasties spēt. Hilerija

... izteikuši savu vēstījumu, katrs no dieviem iemeta lodīti akmens traukā, kurā tās nosedza spoguļa virsma.
Un viens no viņiem teica - Ceļojiet uz cilvēku pasauli un aiciniet tos ceļā uz nezināmo.
Tā šie spēki atrada mājvietu savos nākamajos saimniekos - Tesā Džokinsā, Ērikā Boijē, Robinā Kārtingā, Kvintā Aleksandrā Pārkinsonā, Kairā Andersenā, Mikā Nayotā un Baibā Kalniņā.

OOC: Kad pieteiksies Emo doll, tad arī tiks pievienota informācija par viņu, bet tagad lai sākas spēle. Savu nākamo uzdevumu pirmajam rakstam atradīsiet ATD pavedienā.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 30.03.2007 18:56

[Miss Doherty]

Uz ceļiem viens otram pretī. Rokas lēni slīd pār augumu, liekot trīcēt no aukstuma un uzbudinājuma. Karsta elpa uz miesas. Karstums viņā iekšā. Galva noreibusi no absinta, no Konstances, no...

Blaukš!

Magnus!

Pavērās plaukstiņi, tumšo acu skats noskaidrojās un pavērās uz seju, kas bija noliekusies pār viņu un izskatījās norūpejusies un satraukta.

Ak Dievs, Magnus, es domāju, ka tu nomirsi. Tu saļimi gultā un gulēji līdz sāki raustīties un izgāzies uz grīdas. Un atkal nekustējies. Paskaties uz sevi! Tu esi noplūdis sviedriem, viss tavs augums trīc, acis joprojām apmiglojušās. Magnus, man mīļais, tu novedīsi sevi līdz paša veidotam zārkam...

Skumjš skatiens uz joprojām zemē guļošo Magnu, tad viņa pagriezās un visbeidzot aizvēra logu, lai vēsais rudens vējš neatnestu bronhītu vai ko citu neapdomīgajam un ekscentriskajam māksliniekam.

Kur tu ej? Magnus?!

Jaunais vīrietis izsoļoja ārā pa guļamistabas durvīm un, pat nepapūlēdamies apģērbties, devās uz bibliotēku, lai iemalkotu kādu glāzi vīna vai viskija vai varbūt palūgtu kalponei Žozijai atnest alu, vai vislabāk iemalkotu to visu...

Gluži kā zinādama, ka viņu vajadzēs, Žozija atradās bibliotēkā, tomēr viņa nepaguv neko vairāk kā vien samulst no namamātes ciemiņa kailuma, kad Konstance jau bija aiztriekusi prom, lai varētu parunāt ar mīļāko mīļāko divatā.

Magnus, nedzer vairs! Es saprotu, ka kopš tu vairs aktīvi radoši nedarbojies, tu esi mazliet nomākts, bet tu labi zini, ka viss, kas ar tevi noteik - visi tie murgi un...

Aizveries, Konstance!

Viņas sejā - sašutums. Viņa sejā - tukša izteiksme. Skatiens bija kā piekalts tukšajam kamīnam, tā akmeņiem, tā pelniem, tām pagalēm, kas tur pussadegušas gulēja.

Es zinu, kam man jāpievēršas. Es sajutu aicinājumu. Es redzēju lielisku izstādi. Savu izstādi. Tur, kad mēs mīlējāmies. Tas, ko tu noturēji par kārtējo lēkmi.. Tas bija fantastiski! Es skaidri redzēju, kas notiks, es skaidri sapratu, ko man ir jādara.

Abas rokas slīdēja pār vaigiem, pār kaklu, viņš neapzināti glāstīja pats sevi, joprojām pievērsis skatienu tukšumam kamīnā.

Ko...

Apklusti! Kuš, Konstance! Man... Man tas ir jādara. Tas būs grandiozi. Tikai... Kas šodien par dienu?!


Noskaidrojis, kura diena ir šodiena un sarēķinājis, cik laika viņam vajadzēs, lai nokļūtu pie diežās vietas, viņš saprata, ka tūlīt nokļūs tādā trakā skrējienā kā vāvere savā ritenī. Nē, ne tā! Tikai tik ātri. Bija tikai diena laika. Tas rīt. Jau rīt tur jābūt. Rīt ir īstā diena. Ne aparatūras, ne modeļu, nekā. Labi, sīkums. ņemism to pašu veco aparātu, cilvēkus dabūsim uz vietas. Tas piešķirs visam tikai asumu. Magnus jau redzēja milzu panākumus, kas pavadīs viņa izstādi. Tik milzīgi cik pats iemūžināmais objekts - Stounheidžas akmeņi. Pēc 3 stundām lidmašīna, pēc 12 viņš jau būs vietā, kur taps nākošā skandalozā viņa ideju realizācija. Pa ceļam vēl jāsadabon meitenes, kas pozēs. Varbūt zvanīt uz kādu aģentūru? Jā, noteikti. Skaisti. Tas būs skaisti!

Laiks ceļā pagāja nemanot, jeb pareizāk sakot - vienās vienīgās telefonsarunās. Te saruna ar aģentūru vienu, te saruna ar aģēntūru citu, te atkal Konstance, Konstance, Konstance... Bagāta, skaista, bet stulba ar savu lielo mīlestību uz Magnu. Kaitinoši.


Nonācis galā, ar vilšanos viņš konstatēja, ka jau pa gabalu ir samanāma vesela varza ar cilvēkiem. Nu kopš kura laika te visus muļķus laiž klāt? Tiešām muļķīgi. Nu nekas, līdz saulrietam vēl ir daudz stundu, meitenes arī tikai uz vakara pusi būs, tagad viņš var aplūkot šo milzu krāvumu un izpētīt, kur un kā labāk būs fotogrāfēt. Tik žēl, ka vēl nav atvests viņa skaistais aparāts. Jā, tiešām žēl.


Magnus nopētīja apkārtni, uzmanību pievēršot vien cilvēkiem, kas šeit atrdās. Lielākoties pavisam parasti. Bet tik neparastā vietā... Jā. Tas gan, ka vieta neparasta priekš parastiem cilvēkiem. Magnus uzmanību pievērsa kāds pāris, kas kaut ko ļoti aizrautīgi pētīja uz kāda no milzu akmeņiem. Viņš arī pacēla acis, tomēr saules apžilbināts nespēja to saskatīt. Lēnām virzoties tuvāk, viņš mēģināja ieraudzīt to, uz ko tik aizrautīgi abi skatījās.