Dzejoļi latviešu valodā, kaut kur dzirdēti... un mīļi... Opcijas

[The Shine]

tātad - iepostojiet te citu autoru dzejoļus - AUTORS OBLIGĀTS.

Aleksandrs Čaks
Atzīšanās
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?

Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.

Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet -- tās tukšas es notekās beru.

Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.

Kur tu esi, mans draugs?... Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā?...
Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst
Manā asā un satrauktā dzejā?

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?...

Šo rakstu rediģēja Alchemy: 02.07.2006 02:44

[evija..]

Māra Zālīte

POĒMA PAR SKATUVI
Veltīta Latvijas Nacionālajam teātrim

1

Skaties, skatītāj: Skatuve –
tumša, tukša un klusa.

Tumša? Tukša? Un klusa?

Kas tur šaudās par šņorbēniņiem?
Sikspārņi? Nopūtas? Smiekli?
Kas tur skrubinās kulišu kaktos?
Peles? Kaislības neremdināmas?
Kas tur staigā zem skatuves grīdas?
Kaķis vai nāve?

Kam ir ausis, tas dzird.
Kam ir acis, tas redz.
Katru nakti te proklamē Latvijas valsti.

Skat, skat – skatuve –
valzivs atvērta mute
ar priekškaru žaunām,
kas atvāžas ieelpā,
aizvāžas izelpā... Katrs
top norīts, pirms apjaust vēl spēji
ķermeni milzīgo, miklo un dzīvo.
Katrs top izspļauts,
kas pabijis vēdera gotiskās velvēs,
attapdams sevi
aiznestu tālu
nemiera ūdeņos, mūžības jūrā.
Neizpeld malā neviens.

Un kādreiz, bet tas gadās reti,
kāds noķer šo milzīgo zivi
un uzšķērž. Tad brīnās –
kāds lērums tur gredzenu,
aproču, sprādžu,
saktu un matadatu,
pogu un ķēžu
no viltota zelta!
Tad iekārto muzejus.
Grāmatas saraksta –
par gredzeniem,
aprocēm, sprādzēm,
saktām un matadatām,
pogām un ķēdēm
no viltota zelta.
Bet priekškara žaunas aizvien
atvāžas ieelpā,
aizvāžas izelpā.

Skaties – skatuve - galds,
klāts katru vakaru noteiktā laikā
bada cietējiem visiem
tikpat, cik diētu kalpiem,
ko nomoka pārmērīgs svars.

Acu cienastam kauts
te katru vakaru vērsis!
Pa laikam tiek aizmirsts šai smeldzīgā kņadā,
ka jāziedo Dievam,
pirms pašiem pie mielasta ķerties.
Dievs tad nu pats
ņem savu tiesu. (Arī ķeizars to grib,
bet priekšroka tomēr ir Dievam) –
kādu zvaigzni viņš ņem sev par ziedu
tieši no skatuves
sprauzdams
pie Debesu tumšzilās frakas.

Skaties – skatuve – galds,
allaž klāts mūžīgām dzīrēm.
Dzīvi te svin! Ko gan citu?
Kalpi, ģērbušies karaļu drānās,
karaļi, ģērbušies ubagu skrandās,
iznēsā uzkodas, piepilda kausus
ar vīnu.
Neba no pudelēm liets tas,
bet gan no dvēseļu mūžīgi rūgstošiem traukiem.
Jo vairāk top izliets no tiem,
jo straujāk tie pildās no jauna.

Un katru nakti te proklamē Latvijas valsti.

Skaties – skatuve – rija
un krāsns ar atvērtām durvīm.
Es – aktieris – rijkuris esmu.
Es baroju kvēlošo muti
ar savas dvēseles degvielu lēto,
ko iegūstu, urbdams pats sevi.
Pilni te kakti ar veļiem –
čukst, čalo un čab. Atkārto lomas.
Kulises pilnas kā tramvajs.

Kam ir ausis, tas dzird
Kam ir acis, tas redz.
Te nevar paspert ne soli.

Andrejs Upīts un Rainis.
Dace Akmentiņ. Mirdza Šmithene.
Jānis Brigaders, Skulme un Kuga.
Biruta Skujeniece.
Aleksis Mierlauks un Annuss,
Liberts, Suta un Akuraters.
Lilija Ērika. Marija Leiko.
Ludmila Špīlberga. Jūlija Skaidrīte.
Ģērmanis, Amtmanis–Briedītis,
Jūlijs Pētersons, Aspazija,
Anna Brigader. Anta Klints.

Katru nakti te proklamē Latvijas valsti.

Osis. Lidija Freimane.
Gunārs Cilinskis.
Zigfrīds Kalniņš.
Pēteris Pētersons...

Skatuve – rijas krāsns negause mute.
Visi tie rijkuri bija kā es.
Tur viņi stāv. Te viņi ir.
Un zālē, – katrā krēslā sēž daudzi.
Bet viegli ir veļi,
un var pat nemanīt to,
ka šajā pat mirklī
es baroju viņus,
kurinot riju ar degvielu lēto,
kas esmu es pats –
aktieris.

2

Skat, skatītāj, skatuve – lete.
Pulēta desmitiem gadu
ar elkoņiem vingriem
un nošļūkta sāpošām kājām.
Spīdīga tā kā pakausis pliks.
Skat, skatuve – lete.
Es – kupcis, uzmetu preci
ar vēzienu plašu –
lūk – zvērādas, pērles un zelts!
Kaut zinu – es krāpnieks.
Un pērles – no stikla,
mudž zvērādā kodes
un zelts ir no eglīšu bumbuļiem gūts.
Bet krāpju es priecīgs!
Un tu arī priecīgs
par to, ka es krāpjos tik priecīgs!

Skat, skatuve – lete un bārs,
kur publika pasūta dzērienus -
apskurbt un aizmirsties gribot.
Vai tad man žēl!
Skurbsti un aizmirsties!
Kad izrāde beidzas – no garderobes
ārā peld mēteļi, kažoki, jakas,
gaisā peld cepures, šalles un cimdi.
Dīvains tāds virsdrēbju gājiens,
jo cilvēks ir aizmirsis sevi
pie letes
un nevēlas atgriezties mājās
kopā ar mēteli, kažoku, jaku,
kopā ar cepuri, šalli un cimdiem.
Vēlāk pie aktieru izejas –
pēdējā brīdī
es pagūstu panākt
pats savu
mēteli,
šalli un cimdus.

Skat, skatuve –– veikala lete.
Dzīves tūristiem pārdod te
suvenīrus. Jūtu kopijas
dabiskā lielumā. Naids. Mīla. Un nāve.
Asaras. Smiekli. Un sāpes.
Kailas dvēseles. Liktens.
Viss dabiskā lielumā. Ak,
mānīties –– aktiera daba.
Viss te ir īsts!
Naids. Mīla. Un nāve.
Asaras. Smaidi un sāpes.
Kailas dvēseles. Liktens.
Jums būtu par smagu,
ja katrreiz jūs zinātu to.
Tālab es saku: dzīves tūristiem!
Suvenīri! Jūtu kopijas!
Dabiskā lielumā! Kopijas! Kopijas!

Bet kad aplausi nerimst –
zinu – esmu pieķerts es melos.
Bet kad aplausi nerimst,
jūs zināt – viss īsts.


3

Skat, skatītāj, skatuve – upe.
Sperdams te kāju, es zinu –
tā nav vairs tā pati, kas vakar,
un rīt tā vairs nebūs, kas šodien.
Šai ziņā mēs līdzīgi esam.

Skat, skatītāj, –– upe ar pārceltuvi.
Pārcelt jūs pāri? Ak, nē.
Kas piedien Haronam, nepiedien man.
Pārbaudiet biļetes! Vienmēr ir kāda,
kas neder vairs atpakaļceļam.
Esmu vien airētājs, galeru vergs
robežas šķirtnē starp tagad un toreiz,
starp esmu un būšu,
starp dzīvi un sapni,
starp sevi, kas krastos stāv abos.
Es airēju, nekāpdams malā nevienā,
jo tad, kad es kāpšu,
tad kļūšu par vēl vienu zvaigzni
pie Debesu tumšzilās frakas.

Skat, skatītāj, skatuve – auss.
Vaļā auss milzīgā gliemežnīca.
Grīda kā saspriegta bungādiņa.
Membrāna vibrē. Auss,
ziņkārā, tramīgā auss
vienmēr ir vērsta uz zāli.
Kā māte zīdaiņa elpā
tā bažīgi klausās, un dzird itin visu –
nopūtas, elsas,
konfekšu papīru nekautros čukstus,
mobilo tālruņu signālus (šķiet,
ka tie pienāk no Marsa),
sirdis, kas sitas pret krūšukurvi,
piepeši kļuvušas pārlieku lielas...
Taču visvairāk, skat, skatuve – auss –
ieklausās klusumā.
Pārpilnās zāles dziļajā klusumā.
Tad es pieķeros laimīgs šai ausij
kā auskars, un arī
klausos
pārpilnas zāles dziļajā klusumā.
Vienlaikus jūtot, kā klusi top ieslēgts
kāds noklausīšanās aparāts.
Zinu – tas pieder Dievam.
Nu jau es klausos
kopā ar Viņu –
pārpilnas zāles dziļajā klusumā.

Pārpilnas zāles dziļajā klusumā.
Tajā viss pateikts un savienots tiek.
Pagātne. Nākotne.
Bēdas. UN PRIEKS!

1998