Dievu spēles. Vīzijas, [C],[ATD] Opcijas

[Ného]

Kā jau mēs zinām mūsdienu pasaule savā ziņā kļuvusi garlaicīga - nekādu bruņinieku padarīšanu, galīgi neinteresanti kari - tos var pat saukt par tādiem kā gļēvuļu kariem, jo vairs jau nav tuvcīņas ar zobeniem, dunčiem, šķēpiem un vēl tur nez kādiem nieciņiem. Tāpat viss ir kļuvis tik daotorizēts un cilvēkam nekas daudz nav jādara. Pat visa seno laiku burvība līdz pēdējam ir izmirusi. Cilvēce atklāti sakot kļuvusi neinteresanta un ... te vēl varētu ielikt dažus īpašības vārdus, bet ko nu, tā vēl kāds apvainosies.

Tātad reiz šo pašu sapratuši, ko mēs sapratām iepriekšējā rindkopā, astoņi(7) dievi izdomāja, ka vajag izklaidēties, dzīve galīgi neinteresanta - uzsūtīt dažādas nelaimes cilvēkiem arī garlaicīgi kļūst. Nu un lai arī tas būtu cēli, dievi nosprieda, ka ļaus cilvēkiem arī šo to iemācīties. Tā nu viņi izlēma apveltīt astoņus cilvēkus ar spēju redzēt vīzijas, kuras tos atvedīs pie viņiem(dieviem) un katrs no dieviem vēl deva pa spējai "redzēt" vīzijas citās lietās.

Tā nu viņi visi nostājās apkārt akmens bļodai, kurā bija ieliets sudrabots ūdens, kas bija kā spogulis. Katrs paņēma pa stikla lodītei un izteica savu vēstījumu...


*Kas no uguns zemēm nācis, tam lai ugunī zīmes saredzēt spēt. Nostariel
*Kas no ūdeņu zemēm nācis, tam lai ūdeņu spoguli saprast spēt. Rowenny
*Kas no teiksmu zemēm nācis, tam lai zvaigžņu acīm redzēt spēt. Roviela
*Kas no augstumu zemēm nācis, tam lai zemi uzklausīt spēt. Fijusska
*Kas no mežu zemēm nācis, tam lai ar visu dzīvo saprasties spēt. Lia'angia
*Kas no tukšuma zemēm nācis, tam lai ar vēju saprasties spēt. Niarneth
*Kas no šaubu zemēm nācis, tam lai ar ēnām sprasties spēt. Hilerija

... izteikuši savu vēstījumu, katrs no dieviem iemeta lodīti akmens traukā, kurā tās nosedza spoguļa virsma.
Un viens no viņiem teica - Ceļojiet uz cilvēku pasauli un aiciniet tos ceļā uz nezināmo.
Tā šie spēki atrada mājvietu savos nākamajos saimniekos - Tesā Džokinsā, Ērikā Boijē, Robinā Kārtingā, Kvintā Aleksandrā Pārkinsonā, Kairā Andersenā, Mikā Nayotā un Baibā Kalniņā.

OOC: Kad pieteiksies Emo doll, tad arī tiks pievienota informācija par viņu, bet tagad lai sākas spēle. Savu nākamo uzdevumu pirmajam rakstam atradīsiet ATD pavedienā.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 30.03.2007 18:56

[Roviela]

Nākošās dienas vakarā, tieši tāpat pēc dežūras atgriezies pēc diviem pēc pusnakts, Ēriks atviegloti nometa savu somu uz krēsla. Pietiek! Viss... Beidzot būs miers. Kolēģis atgriežas rīt, vēlie vakari beigušies. Veselas divas nedēļas brīva laika! Pēkšņa impulsa vadīts viņš sodien bija pieteicis atvaļinājumu. Ērikam pat neienāca prātā, ka pie vainas vakarnakts sapnis, to saspringtas dienas gaitā viņš jau bija piemirsis.
Dušā viņš svilpoja jautru dziesmiņu. Brīvdienas! Tik labi, ka pat miegs vairs nenāk. Nolēmis paskatīties, kāds laiks paredzams kalnos, kurp viņš gribēja doties, Ēriks ieslēdza datoru.

Iskrējis cauri pāris ceļojumu lapām, viņš pēkšņi vienas augšpusē ieraudzīja reklāmu. Parastu banneri, kas vēstīja - lētas biļetes! Tikai šodien! Anglija, Skotija, Velsa. Un bannera vidū vīdēja Stounhendža, uzņemta brīdī, kad saule ceļas starp akmens stabiem. Itin kā neko neredzot, Ēriks brīdi blenza uz to, kas momentā atsauca atmiņā sapni, vai... varbūt ne sapni... Roka pati uzklikšķināja uz bannera, un Ēriks pat nepaguva saprast, kā tas notika, kad viņš jau bija iegādājies lidmašīnas biļeti (šodien!) uz Angliju un pasūtījis visas citas biļetes un ekstras, lai nokļūtu Stounhendžā.

Es taču esmu traks! Bet šī doma tikai uzjautrināja. Tas arī bija izaicinājums, tieši kā karājoties pie klints, kad pašam nav skaidrs vai tūlīt kritīsi jeb pēc brītiņa.

Izslēdzis datoru, Ēriks pavērās pulkstenī. Pusčetri naktī. Lidmašīna septiņos no rīta. Jātaisās! Priecīgi satraukts, viņš sāka krāmēt ierastās ceļojuma mantas mugursomā. Brīdi pasvārstījās - ņemt vai neņemt kāpšanas aprīkojumu, tad nolēma - ņemt. Tur noteikti arī ir labas klintis. Zābaki, neliela aptieka, daži instrumenti, ````šķe, nazis... vēl šis un tas. Viss! Viss kā parasti.

Vēl pēc pusstundas viņš jau bija ceļā uz lidostu. Laika tieši tik daudz, lai mierīgi visu izdarītu. Mašīnu atstājis stāvvietā un divām nedēļām, viņš izņēma savu biļeti un sāka gaidīt lidmašīnu.
Kā par brīnumu, itin nekas nekavējās un paredzētajā laikā Ēriks zem lidmašīnas spārna varēja vērot, kā tuvojas Londonas lidosta.

Turpmāk viņu gaidīja vieni vienīgi pārsteigumi. Viņš jau sen bija pieradis, ka nekas un nekad ar ceļojumu aģentūrām nav kārtība, ka nekad nekas nenotiek laikā, vienmēr kaut kādas ķibeles un aizķeršanās. Bet šoreiz viss gāja kā pa sviestu. Biļetes dabūja uzreiz, autobuss gāja laicīgi, pat ceļabiedri bija visi kā viens gauži patīkami. Visu ceļu, kamēr tūristu autobuss viņus veda uz Solsberijas līdzenumiem Dienvidanglijā, viņš pavadīja jautri pļāpājot ar jauka izskata ceļabiedreni, kurā izrādās, arī par visu vairāk vēlējās apskatīt Stounhendžu. Tā viņi abi prātoja, kas tas tāds - Stounhendža, - īsti ir, kam domāts, kam celts, atcerējās visas kādreiz dzirdētās hipotēzes par šo tēmu, līdz beigās pārgāja pie anekdotēm, jo tāpat ne viens, ne otrs par šo pieminekli neko prātīgu nemācēja pastāstīt.

(OOC - ja kāda dāma vēlas, viņa var izdomāt, ka viņa ir tā, kas runājas ar Ēriku. Es tāpēc nerakstu vārdus.)