Dievu spēles. Vīzijas, [C],[ATD] Opcijas

[Ného]

Kā jau mēs zinām mūsdienu pasaule savā ziņā kļuvusi garlaicīga - nekādu bruņinieku padarīšanu, galīgi neinteresanti kari - tos var pat saukt par tādiem kā gļēvuļu kariem, jo vairs jau nav tuvcīņas ar zobeniem, dunčiem, šķēpiem un vēl tur nez kādiem nieciņiem. Tāpat viss ir kļuvis tik daotorizēts un cilvēkam nekas daudz nav jādara. Pat visa seno laiku burvība līdz pēdējam ir izmirusi. Cilvēce atklāti sakot kļuvusi neinteresanta un ... te vēl varētu ielikt dažus īpašības vārdus, bet ko nu, tā vēl kāds apvainosies.

Tātad reiz šo pašu sapratuši, ko mēs sapratām iepriekšējā rindkopā, astoņi(7) dievi izdomāja, ka vajag izklaidēties, dzīve galīgi neinteresanta - uzsūtīt dažādas nelaimes cilvēkiem arī garlaicīgi kļūst. Nu un lai arī tas būtu cēli, dievi nosprieda, ka ļaus cilvēkiem arī šo to iemācīties. Tā nu viņi izlēma apveltīt astoņus cilvēkus ar spēju redzēt vīzijas, kuras tos atvedīs pie viņiem(dieviem) un katrs no dieviem vēl deva pa spējai "redzēt" vīzijas citās lietās.

Tā nu viņi visi nostājās apkārt akmens bļodai, kurā bija ieliets sudrabots ūdens, kas bija kā spogulis. Katrs paņēma pa stikla lodītei un izteica savu vēstījumu...


*Kas no uguns zemēm nācis, tam lai ugunī zīmes saredzēt spēt. Nostariel
*Kas no ūdeņu zemēm nācis, tam lai ūdeņu spoguli saprast spēt. Rowenny
*Kas no teiksmu zemēm nācis, tam lai zvaigžņu acīm redzēt spēt. Roviela
*Kas no augstumu zemēm nācis, tam lai zemi uzklausīt spēt. Fijusska
*Kas no mežu zemēm nācis, tam lai ar visu dzīvo saprasties spēt. Lia'angia
*Kas no tukšuma zemēm nācis, tam lai ar vēju saprasties spēt. Niarneth
*Kas no šaubu zemēm nācis, tam lai ar ēnām sprasties spēt. Hilerija

... izteikuši savu vēstījumu, katrs no dieviem iemeta lodīti akmens traukā, kurā tās nosedza spoguļa virsma.
Un viens no viņiem teica - Ceļojiet uz cilvēku pasauli un aiciniet tos ceļā uz nezināmo.
Tā šie spēki atrada mājvietu savos nākamajos saimniekos - Tesā Džokinsā, Ērikā Boijē, Robinā Kārtingā, Kvintā Aleksandrā Pārkinsonā, Kairā Andersenā, Mikā Nayotā un Baibā Kalniņā.

OOC: Kad pieteiksies Emo doll, tad arī tiks pievienota informācija par viņu, bet tagad lai sākas spēle. Savu nākamo uzdevumu pirmajam rakstam atradīsiet ATD pavedienā.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 30.03.2007 18:56

[Ouens]

Tesa gulēja savā šaurajā gultā un mēģināja aizmigt. Mēģināja - tāpēc, ka miegu traucēja daudzas lietas. Pirmkārt jau skaņas aiz loga. Bija dzirdama bļaustīšanās un skaļi smiekli. Plus tam visam, protams, vājprātīgais satiksmes troksnis, kas nenorima ne dienu, ne nakti.
Stulbie narkomāni... kāpēc tieši tagad viņiem jāvazājas apkārt...? un kāpēc tieši šeit..?
Otrā lieta, kas traucēja, bija cietā, izgulētā gulta. Mēģinājumi iekārtoties ērtāk beidzās, labākajā gadījumā, ar nekādiem rezultātiem. Sliktākajā - ar attapšanos uz grīdas.
Beidzot Tesa nosprieda, ka šādi jau nu viņai aizmigt neizdosies un nolēma iedzert miega zāles.
Viņa ieslēdza naktslampiņu, un piecēlās sēdus. Un - dīvaini - uzreiz aizmirsa, ko bija gribējusi.
ēēēē... ko es gribēju... meitene apjukusi sāka domāt. nevar taču būt, ka es piecēlos tāpat vien...
Domas sāka kļūt aizvien neskaidrākas, galva smagi dunēja, līdz beidzot viss, ko Tesa saprata bija tas, ka viņai vajag apgulties.
Apgūlusies Tesa piedzīvoja kaut ko līdz šim nebijušu - viņa pēkšņi skaidri redzēja sevi, savu mazo istabiņu, izgulēto gultu... no augšas.
Kas, ellē, te notiek?! viņa miegaini nodomāja, taču pārāk nesatraucās. Tas viss šķita tik... dabiski, ka likās - uztraukumam nav pamata.
Tesa cēlās aizvien augstāk, līdz no augšas redzēja jau visu māju, tad visu pilsētu, visbeidzot - visu kontinentu. Tā malā jauki spīguļoja okeāns.
un ja es nokrītu??? negaidīta doma ienāca Tesai prātā. Bet... kā es varu nokrist, es taču skaidri redzēju, ka guļu savā gultā... Bes es taču nevaru būt reizē gan tur, gan te! Holivudas grāvēji dzīvē nenotiek!
Viss! ir tikai divi varianti - es vai nu jūku prātā, vai sapņoju! No rīta man ar galvu viss vēl bija kārtībā... tātad es sapņoju! Tas ir tikai sapnis!
Aizdomājusies viņa nepamanīja, ka sāk nolaisties. Tesa attapās tikai tad, kad galvassāpes kļuva tik stipras, ka gandrīz nevarēja paciest. Meitene pievērsa skatienu zemei un strauji ievilka elpu.
Wow... tā tak... kā viņu tur... Stounhedža!...Ar mani kaut kas nav kārtībā!
Lielie akmeņi majestātiski slējās augšup. Tesa vēlējās, kaut viņa varētu tiem pieskarties, tomēr līdz akmeņiem viņa netika - galva pēkšņi iesmeldzās tik stipri, kā nekad agrāk un acu priekšā sāka zibināties 8 skaitļi - datums, mēnesis un gadaskaitlis. Tesa tik tikko paguva tos iegaumēt, kad likās - milzīgs spēks rauj viņu atpakaļ.
Meitene attapās uz grīdas savā istabā. Galva vēljoprojām sāpīgi smeldza un likās, ka visi locekļi ir samalti un atkal salipināti kopā.
Tesa lēnām pieslējās kājās, turoties pie naktsskapīša.
Lai kas tas arī nebija, tas bija visdīvainākais, kas ar mani jebkad ir noticis... Stounhedža! Stounhedža!??? Lidojums virs kontinenta? Kas ar mani notiek...? Pat murgot vairs nevaru kā normāls cilvēks!
Šīs muļķības ir jāaizmirst!

Tomēr, lai kā viņa centās sevi piespiest par to nedomāt, likās, ka šis murgs, kurš bija tik biedējoši reāls, nemaz netaisās pamest viņas galvu.