Dievu spēles. Vīzijas, [C],[ATD] Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Pārslēgt uz: Lineārais+

[Ného]

Kā jau mēs zinām mūsdienu pasaule savā ziņā kļuvusi garlaicīga - nekādu bruņinieku padarīšanu, galīgi neinteresanti kari - tos var pat saukt par tādiem kā gļēvuļu kariem, jo vairs jau nav tuvcīņas ar zobeniem, dunčiem, šķēpiem un vēl tur nez kādiem nieciņiem. Tāpat viss ir kļuvis tik daotorizēts un cilvēkam nekas daudz nav jādara. Pat visa seno laiku burvība līdz pēdējam ir izmirusi. Cilvēce atklāti sakot kļuvusi neinteresanta un ... te vēl varētu ielikt dažus īpašības vārdus, bet ko nu, tā vēl kāds apvainosies.

Tātad reiz šo pašu sapratuši, ko mēs sapratām iepriekšējā rindkopā, astoņi(7) dievi izdomāja, ka vajag izklaidēties, dzīve galīgi neinteresanta - uzsūtīt dažādas nelaimes cilvēkiem arī garlaicīgi kļūst. Nu un lai arī tas būtu cēli, dievi nosprieda, ka ļaus cilvēkiem arī šo to iemācīties. Tā nu viņi izlēma apveltīt astoņus cilvēkus ar spēju redzēt vīzijas, kuras tos atvedīs pie viņiem(dieviem) un katrs no dieviem vēl deva pa spējai "redzēt" vīzijas citās lietās.

Tā nu viņi visi nostājās apkārt akmens bļodai, kurā bija ieliets sudrabots ūdens, kas bija kā spogulis. Katrs paņēma pa stikla lodītei un izteica savu vēstījumu...


*Kas no uguns zemēm nācis, tam lai ugunī zīmes saredzēt spēt. Nostariel
*Kas no ūdeņu zemēm nācis, tam lai ūdeņu spoguli saprast spēt. Rowenny
*Kas no teiksmu zemēm nācis, tam lai zvaigžņu acīm redzēt spēt. Roviela
*Kas no augstumu zemēm nācis, tam lai zemi uzklausīt spēt. Fijusska
*Kas no mežu zemēm nācis, tam lai ar visu dzīvo saprasties spēt. Lia'angia
*Kas no tukšuma zemēm nācis, tam lai ar vēju saprasties spēt. Niarneth
*Kas no šaubu zemēm nācis, tam lai ar ēnām sprasties spēt. Hilerija

... izteikuši savu vēstījumu, katrs no dieviem iemeta lodīti akmens traukā, kurā tās nosedza spoguļa virsma.
Un viens no viņiem teica - Ceļojiet uz cilvēku pasauli un aiciniet tos ceļā uz nezināmo.
Tā šie spēki atrada mājvietu savos nākamajos saimniekos - Tesā Džokinsā, Ērikā Boijē, Robinā Kārtingā, Kvintā Aleksandrā Pārkinsonā, Kairā Andersenā, Mikā Nayotā un Baibā Kalniņā.

OOC: Kad pieteiksies Emo doll, tad arī tiks pievienota informācija par viņu, bet tagad lai sākas spēle. Savu nākamo uzdevumu pirmajam rakstam atradīsiet ATD pavedienā.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 30.03.2007 18:56

[Roviela]

Ēriks izkāpa, nē, drīzāk jau izrāpās no mašīnas un aizcirta durvis. Kaut kur viņam aiz muguras automātiski aizvērās garažas vārti.
Iegājis istabā viņš pavērās caurspidīgajā sienas pulkstenī - jau divi naktī. Atkal šīs vēlās dežūras... labi, ka drīz atvaļinājums. Pie tam šogad viņš to drīkstēs izvēlēties pats. Doma bija uzmundrinoša. Tikt atzītam par labāko hospitāļa ķirurgu šinī gadā - dari ko zini, bet tam ir savas priekšrocības.
Labs garastāvoklis viņu neatstāja līdz brīdim, kad beidzot varēja iezvelties platajā gultā, atmest rokas aiz galvas, aizvērt acis un sapņot par klintīm. Viņš aizbrauks līdz tām... un kāps... un kāps...
... pirksti turēja stingri, visi muskuļi strādāja. Tas bija izaicinājums, tā karnīze, tur, virs galvas, tikt tai pāri! Viņš tiks! Kājas un rokas, bez domām, tikai saskaņotas kustības un... zvaigznes? Ā! Viņš kāpj naktī, pat mēness nav, melna klints un zvaigznes. Karnīze palika zem viņa, varēja nostāties uz kājām un palūkoties apkārt. Virs galvas vīdēja daudz spožu zvaigžņu, bet viņš stāvēja uz neliela akmens un netālu no tā - kur zvaigznēm var būt tik spoža gaisma? - bija redzami vēl vairāki akmeņi, kas... stāvēja uz stabiem, kas izvietoti aplī! Ēriks atradās uz lielākā no tiem. Tā ir Stounhendža! Akmens apļa izvietojums viņam neizprotamā veidā saskanēja ar zvaigžņu rakstu debesīs, itin kā katrai lielākajai zvaigznei būtu sava vieta tajā. Jaunais ķirurgs nebija īpašos draugos ar astronomiju, bet šonakt visiem zvaigznājiem un zvaigznēm bija vārdi. Tā viņš stāvēja, līdz ieraudzīja lecam sauli. Tieši starp pretī esošajiem akmens vārtiem tā cēlās debesīs, savus starus veltīdama zemei aizvien tuvāk un tuvāk. Saulgrieži! Viņš nez kāpēc zināja, ka tie ir saulgrieži. Beidzot saules stars sasniedza Ēriku, apžilbinādams viņam acis...
... saules zaķītis lēkāja uz degungala. Sasodīts! Atkal neesmu aizvēris žalūzijas, Ēriks nosodījās, ar vienu roku taustoties pēc pulksteņa. Septiņi. Tāpat drīz vajadzēs celties.
Visu rītu, dzerdams kafiju un ēzdams brokastis, Ēriks domās atgriezās pie dīvainā sapņa. Tas bija tik dzīvs, tik vilinošs. Stounhendža. Un kāpēc nē? Galu galā, savu atvaļinājumu viņš var pavadīt, kur vien vēlas! Tā gribējās dzīvē vēlreiz ieraudzīt austošo sauli akmens vārtos.