Dievu spēles. Vīzijas, [C],[ATD] Opcijas

[Ného]

Kā jau mēs zinām mūsdienu pasaule savā ziņā kļuvusi garlaicīga - nekādu bruņinieku padarīšanu, galīgi neinteresanti kari - tos var pat saukt par tādiem kā gļēvuļu kariem, jo vairs jau nav tuvcīņas ar zobeniem, dunčiem, šķēpiem un vēl tur nez kādiem nieciņiem. Tāpat viss ir kļuvis tik daotorizēts un cilvēkam nekas daudz nav jādara. Pat visa seno laiku burvība līdz pēdējam ir izmirusi. Cilvēce atklāti sakot kļuvusi neinteresanta un ... te vēl varētu ielikt dažus īpašības vārdus, bet ko nu, tā vēl kāds apvainosies.

Tātad reiz šo pašu sapratuši, ko mēs sapratām iepriekšējā rindkopā, astoņi(7) dievi izdomāja, ka vajag izklaidēties, dzīve galīgi neinteresanta - uzsūtīt dažādas nelaimes cilvēkiem arī garlaicīgi kļūst. Nu un lai arī tas būtu cēli, dievi nosprieda, ka ļaus cilvēkiem arī šo to iemācīties. Tā nu viņi izlēma apveltīt astoņus cilvēkus ar spēju redzēt vīzijas, kuras tos atvedīs pie viņiem(dieviem) un katrs no dieviem vēl deva pa spējai "redzēt" vīzijas citās lietās.

Tā nu viņi visi nostājās apkārt akmens bļodai, kurā bija ieliets sudrabots ūdens, kas bija kā spogulis. Katrs paņēma pa stikla lodītei un izteica savu vēstījumu...


*Kas no uguns zemēm nācis, tam lai ugunī zīmes saredzēt spēt. Nostariel
*Kas no ūdeņu zemēm nācis, tam lai ūdeņu spoguli saprast spēt. Rowenny
*Kas no teiksmu zemēm nācis, tam lai zvaigžņu acīm redzēt spēt. Roviela
*Kas no augstumu zemēm nācis, tam lai zemi uzklausīt spēt. Fijusska
*Kas no mežu zemēm nācis, tam lai ar visu dzīvo saprasties spēt. Lia'angia
*Kas no tukšuma zemēm nācis, tam lai ar vēju saprasties spēt. Niarneth
*Kas no šaubu zemēm nācis, tam lai ar ēnām sprasties spēt. Hilerija

... izteikuši savu vēstījumu, katrs no dieviem iemeta lodīti akmens traukā, kurā tās nosedza spoguļa virsma.
Un viens no viņiem teica - Ceļojiet uz cilvēku pasauli un aiciniet tos ceļā uz nezināmo.
Tā šie spēki atrada mājvietu savos nākamajos saimniekos - Tesā Džokinsā, Ērikā Boijē, Robinā Kārtingā, Kvintā Aleksandrā Pārkinsonā, Kairā Andersenā, Mikā Nayotā un Baibā Kalniņā.

OOC: Kad pieteiksies Emo doll, tad arī tiks pievienota informācija par viņu, bet tagad lai sākas spēle. Savu nākamo uzdevumu pirmajam rakstam atradīsiet ATD pavedienā.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 30.03.2007 18:56

[Lia'angia]

"Mogohs ar ozola stumbru pakasīja sev muguru, tad apēda vakariņās briedi un joprojām prātoja, kālab viņš atsūtīts uz šo vietu. Beigu beigās viņš devās projām, bet pirms tam nosauca ieleju par "ritha muireog", kas nozīmē "Kur gaida mednieks".
Tomēr vēlāk šī ieleja tika dēvēta par "imarn uklyss", kas nozīmē "kur meitene atnāca atpakaļ cauri ugunij".
Taču tas ir stāsts citam laikam un citiem ļaudīm."
Baiba nopūtās un nolika uz naktsgaldiņa grāmatu. Izklaidīgi paglaudīja Murmuļa resno, strīpaino vēderu. Kaķis tikai laiski izstiepa vienu ķepu un gulēja tālāk.
Jā, tev jau labi! - nedaudz errīgi nodomāja Baiba. - Peles un kaķenes, un ar kaimiņrunci var villu izmest... Tikai man - darbs, un darbs, un darbs...
Pulkstenis rādīja jau krietni pāri pusnaktij. Baiba izslēdza naktslampiņu un saritinājās zem segas, bez ceremonijām izvilkdama to no Murmuļa apakšas. Kaķis slinki uzmurrāja un saritinājās meitenei blakus.
... Viņa izgāja no fermas. Bija skaidra, silta vasaras nakts. Smaržoja jasmīns - paga, kā tad tā? Jāņi sen jau garām... Bet vienalga. Baiba jutās tik viegli un labi, ka gribējās lidot. Hmm, bet kāpēc gan ne? Viņa viegli ieskrējās, palēcās un... lidoja. Tas bija tik brīnišķīgi! Augums viegls kā spalviņa, un likās, ka jasmīni vēl aizvien smaržo viņai visapkārt... Gribējās lidot uz rietumiem. Kāpēc? Tā vienkārši likās pareizāk. It kā kāds bez skaņas sauktu un aicinātu. Baiba nolēma ļauties vilinājumam un savicināja rokas. He! Izrādās, ka tas līdzēja - viņa sāka kustēties ātrāk. Zem viņas aiztraucās Zvirgzdupīte, tad aizšāvās kaut kāds apgaismots pleķis... Ak jā, tā tak laikam Rīga... Bezvārdu aicinājums pieņēmās spēkā, turklāt nez kāpēc likās, ka tas ir saistīts ar saulstāvjiem. Rudiens saulstāvji, Miķela diena, viņai atausa atmiņā. Tā bija stāstījusi Ilze, klasesbiedrene, kas tagad dziedāja kaut kādā folkloras kopā. Jā un tajā Miķeļā dienā vajag būt.. būt.. kaut kur būt. Kāpēc? Vajag. Nu, ja vajag, tad būsim, kas tad mums - palēcies un aizlido! - nosprieda Baiba.
Pa tam viņa jau lidoja pāri jūrai. Liels pilnmēness iezīmēja skaidru taciņu pāri bezgalīgajam ūdens klajam, bet apkārt nez kāpēc vēl aizvien vijās jasmīnu smarža... Ak nu jā, tas tak tāpēc, ka viņai galvā jasmīnziedu vainags! Nu kā tad, uz saulgriežiem un saulstāvjiem jau vainagu vajag, protama lieta!
Nu viņa bija nonākusi pie kaut kādiem akmeņiem. Seniem akmeņiem. Tiem apkārt bija iesēta un smuki nopļauta mauriņa zālīte un diezgan garš žogs. Paga, kas tad tas? Tā tak Stounhedža! Oi, vellos, es vienmēr esmu gribējusi to vietu apskatīt! Jālaižas lejā!
Domāts - darīts. Baiba nolaidās pie lielajiem akmeņiem, ka vēl izstaroja dienā uzņemto siltumu. Bijīgi pienāca klāt... No glauda ar roku... Diži. Tas bija vienīgais vārds, kas nāca prātā, kas visvairāk atbilda viņas izjūtām - diženums. Diženums un miers...
Te bija labi. Labi un pareizi. Derētu te nedaudz apsēsties, pirms lidot tālāk... Bet kāpēc vispār jālido tālāk? Varbūt viņai jāpaliek tepat? Varētu kļūt te par priesterieni un vadīt senos rituālus. Ģērbties baltās drānās un iet lasīt āmuļa zarus. Un kopā ar citām raganām dejot riņķa dejas ap šiem akmeņiem, un varbūt ziedot augļus un medu, pateicoties par ražīgo gadu... Tikai kaut kā grūti paliek... kaut kā smagi... Tumši... Kaut kas traucē elpot pilnu krūti... Spiež... Spiež...
Baiba atvēra acis. Pretī raudzījās liels, tumšs mūlis.
- Murmuli!!!!! - Baiba izsaucās. - Ak tad tu te man lietuvēnu tēlo!
- Murrr... - atsaucās apmierinātais runcis.
- Eh, Murmuli... Nu kāpēc tu tā? - Baiba maigi pārmeta kaķim, noglaudīdama spīdīgo kažociņu.
- Man bija tik skaists sapnis... es lidoju... Un biju ragana... Stounhedžā... tas bija tik jauki un labi...Tā iet, kad salasās visādus Mitago mežus!
Baiba nocēla kaķi no krūtīm un izstiepās zem segas - kaut kur viņa bija lasījusi, ka, ja sapnī lido, tad vajag visiem locekļiem būt izstieptiem, citādi murgi ķers aiz kājām. Varbūt izdosies vēlreiz nokļūt tur... pie akmeņiem?... Viņa atkal aizmiga.