Grāmatas fragmentu tulkojumi Opcijas

[eyedam]

Šajā pavedienā varēsiet izlasīt HP 6. grāmatas fragmentu tulkojumus, kas to autoriem kalpoja kā atļauja HP forumu piekļuvei, pirms latviešu versijas iznākšanas (visticamāk šī gada nogalē).

eyedam

[eyedam]

29. nodaļa


*** Tulkojis: ils ***


– Lai gan Dumidors varētu izdomāt kaut ko, kas nostrādātu,– teica Rons. – Kur viņš ir? Bils cīnījās ar tiem maniakiem pēc viņa pavēles, Dumidors viņam ir parādā, viņš nevar viņu pamest šādā stāvoklī...

– Ron, Dumidors ir miris,– noteica Džinnija.

– Nē!– Vilkosons strauji pavērsa skatu no Džinnijas uz Hariju, it kā cerēdams, ka pēdējais to apstrīdēs, bet, kad Harijs to nedarīja, Vilksons sabruka krēslā pie Bila gultas, seju apņēmis ar rokām. Harijs nekad agrāk nebija redzējis Vilksonu zaudējam savaldību; viņš jutās tā, ir kā nepieklājīgi traucētu kaut ko personīgu; tā vietā viņš pagriezās un paskatījās uz Ronu, pārmijot skatienu, kas apstiprināja to, ko nupat bija pateikusi Džinnija.

– Kā viņš nomira?– čukstēja Tonksa. – Kā tas notika?

– Strups viņu nogalināja,– teica Harijs. – Es tur biju, es to redzēju. Mēs atgriezāmies uz Astronomijas torņa, jo tur bija Zīme... Dumidors bija nevesels, viņš bija vājš, bet, es domāju, viņš saprata, ka tās bija lamatas, kad izdzirdēja augšup pa kāpnēm skrienošos soļus. Viņš mani sastindzināja, es neko nevarēju darīt, es biju zem Paslēpņa... Un tad pa durvīm iznāca Malfojs un viņu atbruņoja...

Hermione pasita mutei priekšā plaukstas, un Rons iekunkstējās. Lunai noraustījās lūpas.

– ... ieradās vēl citi nāvēži... un tad Strups... un Strups to izdarīja. Avada Kedavru.– Harijs nespēja turpināt.

Pomfreja madāma izplūda asarās. Neviens viņai nepievērsa uzmanību, izņemot Džinniju, kas nočukstēja: – Kušš! Klausieties!

Norīstoties Pomfreja madāma piespieda savus pirkstus pie mutes, acis iepletusi. Kaut kur ārā, tumsā, fēnikss dziedāja tā, kā Harijs vēl nekad nebija dzirdējis: iespaidīgas baiga skaistuma žēlabas. Un Harijs sajuta, kā viņš jau agrāk bija jutis fēniksa dziesmu, ka mūzika bija viņā iekšā, nevis ārpusē – tās bija viņa paša bēdas maģiski pārvērstas par dziesmu, kas atbalsojās pāri apkārtnei un cauri pils logiem.



*** Tulkojis: Severina ***


Cik ilgi viņi visi tur stāvēja, klausoties savu skumju melodijā, viņš nezināja, tikai šķita, ka sāpes kļūst vieglāk panesamas, kad pēc laba laika slimnīcas durvis atkal atvērās un ienāca profesore Maksūra. Viņa bija cīnījusies līdz ar citiem – seja bija saskrāpēta un mantija saplēsta.

– Mollija un Artūrs ir ceļā,– viņa teica, un mūzikas burvestība beidzās. Visi sakustējās, it kā atjēgušies no transa, paskatījās uz Bilu, pakratīja galvu, kāds izslaucīja acis. – Harij, kas noticis? Hagrids teica, ka tu esot bijis kopā ar Dumidoru, kad viņš... kad tas notika. Un vēl viņš minēja Strupu – tas kaut ko izdarījis...

– Strups nogalināja Dumidoru,– teica Harijs.

Kādu mirkli Maksūra cieši skatījās uz Hariju, tad pēkšņi sagrīļojās; Pomfreja madāma, kas šķita saņēmusi sevi rokās, uzbūra krēslu un piestūma to tuvāk profesorei.

– Strups,– Maksūra klusi atkārtoja. – Mēs visi šaubījāmies... bet viņš uzticējās... vienmēr... Strups... Es tam neticu...

– Strups lieliski pārvalda slēpprātību,– svešādi cietā balsī noteica Vilksons. – Mēs taču to zinājām.

– Bet Dumidors apzvērēja, ka viņš esot mūsu pusē! – čukstēja Tonksa. – Es vienmēr domāju, ka Dumidors zina par Strupu kaut ko tādu, ko mēs nezinājām...

– Viņš vienmēr norādīja, ka ir pamatots iemesls uzticēties Strupam,– nomurmināja Maksūra, ar kabatlakatiņu izslaucīdama acis. – Es domāju... Strupa pagātne... Protams, cilvēki nevarēja neprātot... Bet Dumidors man skaidri un gaiši apgalvoja, ka Strupa nožēla ir bijusi patiesa... Viņš negribēja dzirdēt ne vārda pret viņu!

– Gribētos gan zināt, kā Strups viņu pārliecināja,– teica Tonksa.

– Es zinu,– ierunājās Harijs un visi pagriezās pret viņu. – Strups nodeva Voldemortam ziņas, kas palīdzēja izsekot manu tēti un mammu. Pēc tam Strups pateica Dumidoram, ka nav sapratis, ko dara, lūdzās piedošanu un nožēloja viņu bojāeju.

Visi raudzījās uz Hariju.

– Un Dumidors tam noticēja? – neticīgi iejautājās Vilksons. – Dumidors ticēja, ka Strups nožēlo Džeimsa nāvi? Strups taču neieredzēja Džeimsu.

– Un vēl viņš uzskatīja, ka mana māte nav nekā vērta,– turpināja Harijs, – jo viņa nāca no vientiešiem... Viņš sauca viņu par draņķasini...

Neviens nejautāja, no kurienes Harijs to visu zina. Visi jutās tik apmulsuši, mēģinot apjēgt šausminošo patiesību.

– Tā ir mana vaina,– pēkšņi ierunājās Maksūra. Viņa izskatījās apjukusi, murdzot rokās slapjo kabatlakatiņu. – Mana vaina. Es šovakar aizsūtīju Filiusu pēc Strupa, es liku viņu pasaukt, cerot, ka viņš atnāks un mums palīdzēs! Ja es nebūtu brīdinājusi, Strups nebūtu pievienojies nāvēžiem. Es domāju, ka viņš nezināja, kur viņi ir, kamēr Filiuss to nepateica. Man šķiet, ka Strups nezināja par viņu ierašanos.

– Tā nav tava vaina,– Vilksons skarbi noteica. – Mums vajadzēja palīdzību, un mēs visi priecājāmies, cerot, ka Strups atnāks.

– Un ieradies viņš cīnījās kopā ar nāvēžiem? – jautāja Harijs, alkaini tverot katru detaļu par Strupa divkosību un nodevību, drudžaini krājot pēc iespējas vairāk iemeslu naidam un vēlmei atriebties.

– Es nezinu, kā tieši tas notika,– profesore Maksūra apjukusi atbildēja. – Viss bija tik mulsinoši... Dumidors mums pateica, ka grib pamest skolu uz dažām stundām, un katram gadījumam lika dežūrēt pils gaiteņos. Remuss, Bils un Nimfadora mums pievienojās... Mēs dežurējām. Šķita, ka viss ir kluss. Slepenās ejas uz skolu bija ciet. Mēs zinājām, ka iekšā neviens nevar ielidot. Pie visām ieejām skolā bija spēcīgas aizsargburvestības. Es līdz šim nesaprotu, kā nāvēži varēja tikt iekšā.

– Es zinu,– teica Harijs un īsi pastāstīja par abiem Pazudināmajiem skapjiem un maģisko gaiteni, ko tie veido. – Te viņi ienāca caur Vajadzību istabu.

Viņš piespieda sevi novērsties no Rona un palūkoties uz Hermioni. Viņi abi izskatījās iztukšoti.

– Es visu sabojāju, Harij,– Rons nospiesti teica. – Mēs darījām tā, kā tu liki – pārbaudījām Laupītāju karti un, neredzot viņu tur, domājām, ka viņš ir Vajadzību istabā. Tā nu es, Džinnija un Nevils devāmies to novērot... bet Malfojs tika mums garām.

– Viņš iznāca no istabas apmēram stundu pēc tam, kad mēs sākām novērot,– teica Džinnija. – Viņš bija viens un turēja to briesmīgo, sačokurojušos roku...

– Savu Triumfa roku,– iestarpināja Rons. – Tā rāda gaismu tikai savam saimniekam, atceries?

– Katrā gadījumā,– Džinnija turpināja, – viņam vajadzēja pārbaudīt, vai ceļš nāvēžiem ir brīvs, jo, mūs ieraudzījis, viņš kaut ko pameta gaisā un viss satumsa...

–... Peruāņu Pēkšņās Tumsas pulveris,– Rons drūmi teica. – Freda un Džordža. Es grasos ar viņiem aprunāties par to, kam viņi pārdod savus ražojumus.

– Mēs izmēģinājām visu – spīžo, degātum,– stāstīja Džinnija. – Nekas nelīdzēja, vienīgais, ko mēs varējām darīt – meklēt izeju no gaiteņa, un tikmēr mēs dzirdējām, kā garām skrien kaut kādi cilvēki. Malfojs tās rokas dēļ laikam varēja redzēt un viņus vadīja, bet mēs neko neiespējām – jebkurš lāsts varēja trāpīt savējam, un, kamēr mēs sasniedzām gaišu koridoru, viņi jau bija prom.

– Par laimi,– Vilksons aizsmacis noteica, – Rons, Džinnija un Nevils to pašu brīdi mūs satika un pateica, kas noticis. Mēs pamanījām nāvēžus, kad viņi devās uz Astronomijas torni. Malfojs laikam nebija gaidījis tik daudz cilvēku, katrā ziņā savus Tumsas pulverīša krājumus viņš bija izlietojis. Sākās cīņa, viņi pajuka un mēs sekojām. Viens no viņiem – Gibons – atdalījās un sāka kāpt tornī...

– Lai uzburtu Zīmi? – jautāja Harijs.

– Jā, droši vien viņš to izdarīja, viņi laikam bija vienojušies jau iepriekš vēl Vajadzību istabā,– Vilksons teica. – Domāju, ka Gibonam nebūt nepatika ideja palikt tornī vienam un gaidīt tur Dumidoru, jo viņš tūlīt metās lejā, lai atkal iesaistītos cīņā, kur viņam trāpīja slepkavošanas lāsts, kas tikko netrāpīja man.

– Tā, ja Rons kopā ar Džinniju un Nevilu pieskatīja Vajadzību istabu,– Harijs teica, pagriežoties pret Hermioni, – vai tu biji...

– Jā, pie Strupa istabām,– čukstēja Hermione, asarām mirdzot acīs. – Kopā ar Lunu. Mēs veselu mūžību tur uzturējāmies, un nekas nenotika... Mēs nezinājām, kas notiek augšā, karte bija pie Rona. Bija jau gandrīz pusnakts, kad pazemē ieskrēja profesors Zibiņš. Viņš kliedza, ka pilī ir nāvēži, mūs laikam viņš neredzēja, viņš vienkārši ieskrēja Strupa istabā un mēs dzirdējām, kā viņš teica, ka Strupam ir jānāk un jāpalīdz, tad atskanēja skaļš būkšķis un Strups izskrēja no istabas un ieraudzīja mūs, un, un...

– Kas?– jautāja Harijs.

– Es biju tāda muļķe, Harij! – Hermione spalgā balstiņā iečukstējās. – Viņš teica, ka profesors Zibiņš zaudējis samaņu un mums ir jāiet un jāparūpējas par viņu, kamēr pats iešot palīgā cīnīties ar nāvēžiem...

Viņa paslēpa seju plaukstās un runāja caur pirkstiem, kamdēļ viņas balss skanēja nomākti klusi.

– Mēs iegājām istabā, lai palūkotos, kā varam palīdzēt profesoram Zibiņam, un atradām viņu nesamaņā guļam uz grīdas... Ak, tagad tas ir tik acīmredzami, Strups laikam bija apdullinājis Zibiņu, bet mēs nesapratām, Harij, mēs nesapratām, mēs vienkārši ļāvām Strupam aiziet!

– Tā nav jūsu vaina,– Vilksons stingri teica. – Hermione, ja jūs nebūtu Strupu klausījušas un būtu stājušās ceļā, iespējams, ka viņš jūs abas ar Lunu būtu nogalinājis.

– Tad viņš devās augšā,– teica Harijs, kuram vēl arvien acu priekšā bija melnajā, plandošajā mantijā tērpies Strups, kāpjot vilkdams ārā zizli, – un atrada, kur jūs visi cīnījāties.

– Mums klājās slikti, mēs zaudējām,– zemā balsī ierunājās Tonksa. – Gibons bija pagalam, taču pārējie nāvēži šķita gatavi cīnīties līdz nāvei. Nevils bija ievainots, Bilu pieveicis Greibeks... Apkārt tumsa, visur skanēja lāsti... Malfojs pazuda, viņš laikam uzgāja augšā pa kāpnēm... Tad vēl vairāki viņam sekoja, bet viens no viņiem pakāpieniem sev aiz muguras uzlika kaut kādu aizsarglāstu... Nevils tur skrēja un tika uzmests gaisā...

– Neviens no mums netika cauri,– teica Rons, – un tas milzonīgais nāvēdis tikai raidīja lāstu pēc lāsta, tie atsitās pret sienām un par mata tiesu nogāja mums garām...

– Tad parādījās Strups,– teica Tonksa, – un atkal pazuda...

– Es ieraudzīju, ka viņš skrien pie mums, bet man tobrīd garām lidoja tā nāvēža lāsts, es atlecu nost un zaudēju sajēgu, kas notiek,– piebilda Džinnija.

– Savukārt es redzēju, kā viņš bez pūlēm tiek cauri aizsarglāstam, it kā tā tur nemaz nebūtu,– teica Vilksons. – Es mēģināju sekot, bet mani atmeta atpakaļ tāpat kā Nevilu.

– Viņš laikam zināja kādu pretlāstu, ko mēs nezinājām,– nočukstēja Maksūra. – Viņš taču pasniedza aizsardzību pret tumšajām zintīm... Es domāju, ka viņš mēģināja panākt tos nāvēžus, kas devās uz torni...

– Viņš mēģināja,– teica Harijs, – tikai lai palīdzētu, nevis apturētu... Es varu zvērēt, ka tikt cauri aizsardzībai varēja tikai ar Tumšo zīmi uz rokas. Tātad, kas notika tad, kad viņš nonāca atkal lejā?

– Nu, tas lielais nāvēdis raidīja lāstu, kura dēļ nogruva daļa griestu, un kas arī noņēma aizsardzību no kāpnēm,– teica Vilksons. – Mēs metāmies uz priekšu, vismaz tie, kas vēl varēja kustēties, un tad no putekļiem parādījās Strups ar to zēnu. Saprotams, mēs viņiem neuzbrukām...

– Mēs viņus palaidām garām,– skumji noteica Tonksa. – Mēs domājām, ka viņus vajā nāvēži, tad atgriezās Greibeks ar pārējiem nāvēžiem un mēs atkal sākām cīnīties – man likās, ka Strups kaut ko kliedza, bet es nesapratu, ko...

– Viņš kliedza: "Viss ir beidzies!",– teica Harijs. – Viņš izdarīja to, ko gribēja izdarīt.

Visi pieklusa. Tumšajā pils apkārtnē vēl skumji atbalsojās fēniksa dziesma. Kamēr mūzika vibrēja gaisā, Hariju pārņēma nepatīkamas domas... Vai Dumidora ķermenis jau ir aiznests no torņa pakājes? Kas ar to notiks tālāk? Kur viņu apbedīs? Viņš cieši sažņaudza dūrēs kabatās iebāztās rokas un juta, kā labās rokas pirkstu kauliņi pieskaras aukstajam neīstā dzīvsarga bumbulim.



*** Tulkojis: aivvv/troll dream walker ***


– Hagrid, tu vēl neesi neko teicis,– teica profesore Maksūra. – Kādas ir tavas domas par Cūkkārpas atkalatvēršanu?

Hagrids, kas visu šo laiku bija klusi šņukstējis savā lielajā rūtotajā kabataslakatā, tagad atklāja pietūkušas, sarkani sarudātas acis un teica: – Es nezinu, profesore... Tas ir namu vadītāju un direktora ziņā izlemt...

– Profesors Dumidors vienmēr augstu vērtēja tavu viedokli,– laipni teica profesore Maksūra, – un es tāpat.

– Nu, es palieku,– teica Hagrids, lielām asarām joprojām pilot no viņa acu kaktiņiem un tekot viņa bārdā. – Šīs ir mans mājs, un tādas tās ir bijušas, kopš man bija trīspadsmit, un, ja te būs kāds bērns, kurš gribēs, lai mans viņam māc, es to darīšu. Bet... Es nezinu... Cūkkārpa bez Dumidora...– Viņš iešņukstējās un atkal pazuda aiz sava lielā, rūtotā kabataslakata un klusēja.

– Ļoti labi,– teica profesore Maksūra, skatoties laukā pa logu uz pils pagalmu, pētot vai ministrs vēl nav ieradies, – tad man jāpiekrīt Filiusam, ka labākā doma ir konsultēties ar padomi, kas pieņems galīgo lēmumu.

– Tagad par studentu nogādāšanu mājup... Ir nopietni iemesli to darīt drīzāk ātrāk nekā vēlāk, mēs varētu pasūtīt Cūkkārpas ekspresi, lai tas ierodas rīt, ja nepieciešams...

– Bet kā ar Dumidora bērēm?– beidzot ierunājies, jautāja Harijs.

– Nu...– teica profesore Maksūra, viņas balsij nedaudz noraustoties, – es... es zinu, ka tā bija Dumidora vēlēšanās, lai viņš tiktu guldīts zemē mūžīgam mieram šeit, Cūkkārpā...

– Tātad tā arī notiks, vai ne,– asi jautāja Harijs.

– Ja ministrija domās, ka tas ir piemēroti,– teica profesore Maksūra. – Neviens cits Cūkārpas direktors vai direktrise nekad nav bijis...

– Neviens cits Cūkārpas direktors vai direktrise nekad nav devis šai skolai tik daudz,– noteica Hagrids.

– Cūkārpai ir jābūt Dumidora pēdējai atdusas vietai,– teica profesors Zibiņš.

– Noteikti,– teica profesore Asnīte.

– Un šajā gadījumā,– teica Harijs, – jums nevajadzētu studentus sūtīt mājās līdz bēru beigām, viņi gribētu pateikt...

Pēdējais vārds iesprūda viņam rīklē, bet profesore Asnīte pabeidza teikumu viņa vietā: – ... ardievas.