Grāmatas fragmentu tulkojumi Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Pārslēgt uz: Lineārais+

[eyedam]

Šajā pavedienā varēsiet izlasīt HP 6. grāmatas fragmentu tulkojumus, kas to autoriem kalpoja kā atļauja HP forumu piekļuvei, pirms latviešu versijas iznākšanas (visticamāk šī gada nogalē).

eyedam

[eyedam]

27. nodaļa


*** Tulkojusi: Alchemy ***


Viņš zināja, ka tas ir nostrādājis, pirms vēl atvēra acis: sāļā smarža, jūras vējš bija pazuduši. Viņš un Dumidors trīcēja un pilēja tumšās Cūkmiestiņa Lielās ielas vidū. Vienā drausmīgā brīdī Harija iztēle parādīja viņam vairākus inferi, lienot uz viņa pusi no veikalu sienām, bet viņš pamirkšķināja acis un ieraudzīja, ka nekas neviļņojas, viss bija mierīgs, pilnīga tumsa, izņemot dažas laternas un atvērtus augšējos logus.

– Mēs to izdarījām, profesor,– Harijs ar grūtībām nočukstēja, viņš pēkšņi atskārta, ka uz viņa vaiga ir sūrstoša rēta. – Mēs to izdarījām! Mēs dabūjām Horkruksu!

Dumidors atbalstījās pret viņu. Vienu momentu Harijam likās, ka viņa amatieriskā teleportācija ir iesviedusi Dumidoru disbalansā, tad viņš ieraudzīja viņa seju, bālāku un grūtsirdīgāku kā jebkad attālās laternas gaismā.

– Ser, vai jums viss kārtībā?

– Ir bijis labāk,– sacīja Dumidors vārgi, lai gan viņa mutes kaktiņi savilkās. – Tā dzira... nebija nekāds spēka dzēriens.

Un, Harijam par šausmām, Dumidors noslīga uz zemes.

– Ser... viss ir kārtībā, jums viss būs kārtībā, neuztraucieties...

Viņš apskatījās apkārt izmisīgi pēc palīdzības, bet neviens nebija redzams, un viss, par ko viņš varēja padomāt, bija, ka viņam kaut kā ātri jāaizdabū Dumidors uz slimnīcas spārnu.

– Mums jādabū jūs uz skolu, ser... Pomfreja madāma...

– Nē,– sacīja Dumidors, – Tas ir... profesors Strups, ko man vajag... bet es nedomāju... ka varu iet ļoti tālu šobrīd.

– Protams... Ser, klausieties, es pieklauvēšu pie durvīm, atradīšu vietu, kur jums palikt... Tad es varu aizskriet un dabūt madāmu...

– Severusu,– skaidri teica Dumidors. – Man vajag Severusu.

– Labi, Strupu... bet man jūs jāatstāj uz brītiņu, lai es varu...

Tomēr, pirms Harijs varēja pakustēties, viņš izdzirda soļus.



*** Tulkojis: .: ARTANIS :. ***


Malfojs izrādīja mazāk apņēmības kā līdz šim. Brīdī, kad ielūkojās Dumidora sejā, kas bija kļuvusi vēl bālāka un noslīdējusi zemāk kā ierasts, jo viņš bija saļimis pret sienu, viņš šķita pārbijies.

– Viņam šaisaulē tik un tā ilgi vairs nav atlicis, ja jautā man!– teica vīrs ar greizo skatienu, un viņa teiktajam pievienojās māsas sēcošā ķiķināšana. – Paskatieties taču uz viņu – kas tad ar tevi noticis, Dumij?

– Eh, mazāka izturība, lēnāka reakcija, Amikus,– sacīja Dumidors. – Vecums, vārdu sakot... Kādu dienu, iespējams, tas notiks arī ar tevi... ja paveiksies...

– Un ko tad tas nozīmēja, ko?– nokliedzās nāvēdis, pēkšņi kļuvis nikns. – Vienmēr viens un tas pats, vai ta' ne, Dumij? Vienmēr runājam, bet nedaram neko, neko. Es pat nesaprotu, kapēc Tumsas pavēlnieks apgrūtina sevi, lai tevi nonāvētu. Aiziet, Drako, izdari to!

Bet tajā brīdī pēkšņi atsākās kautiņa skaņas, kas nāca no kāpnēm, un bija dzirdama balss, kas kliedza: – Viņi ir aizbarikādējuši kāpnes - Dragātum! DRAGĀTUM!

Harija sirds salēcās – tas nozīmēja, ka šie četri nāvēži nebija nonāvējuši visus, kas pretojās lejā, bet tikai par matu izlauzušies cauri cīņai, lai nokļūtu līdz torņa virsotnei, un, spriežot pēc skaņas, radījuši aiz sevis barjeru...

– Aiziet, Drako, ātrāk!– dusmīgi uzsauca brutālā paskata nāvēdis.

Bet Malfoja roka ar zizli tagad trīcēja tik stipri, ka viņš tik tikko spēja ar to notēmēt.

– Es to izdarīšu,– norūca Pelēkmuguris, tuvojoties Dumidoram, rokas izstiepis un zobus atiezis.

– Es teicu nē!– nokliedzās vīrs ar rupjo seju; uzzibsnīja gaisma, un vilkatis tika aizmests malā; viņš atsitās pret mūra margām un nogrīļojās, izskatīdamies nikns. Harija sirds dauzījās tā, ka likās neiespējami, ka viņu neviens nedzirdēja; ka nedzirdēja, ka viņš atradās tepat, sasaistīts ar Dumidora burvestību – ja tikai viņš spētu pakustēties, ja spētu notēmēt no Paslēpņa apakšas...

– Drako, dari to, vai palaid kādu no mums...– uzsauca sieviete, bet tieši tai brīdī atsprāga vaļā durvis uz kāpnēm, un tajās stāvēja Strups, rokā sažņaudzis zizli, un, melnajām acīm šaudoties, nopētīja visu, sākot no Dumidora, kas bija saļimis pret sienu, beidzot ar nāvēžiem, tai skaitā vilkaci un Malfoju.

– Mums ir problēma, Strup,– teica plecīgā Amikusa, kuras acis un zizlis bija pievērsti Dumidoram, – puika, šķiet, nav spējīgs...

Bet kāds cits pēkšņi izrunāja Strupa vārdu.

– Severus...

Šī izteiksme Hariju izbiedēja vairāk nekā viss šovakar pieredzētais kopā. Pirmoreiz Dumidors lūdzās.

Strups neteica neko, tikai pagāja uz priekšu, reizē rupji pagrūžot malā Malfoju. Trīs nāvēži klusējot pakāpās atpakaļ. Pat vilkacis šķita izbiedēts.

Strups brīdi skatījās uz Dumidoru, un viņa sejas skarbajā rievās bija iegravēts riebums un naids.

– Severus...lūdzu...

Strups pacēla savu zizli, un pavērsa to tieši uz Dumidoru.

– Avada Kedavra!

Zaļas gaismas šautra atdalījās no Strupa zižļa gala, un trāpīja Dumidoram tieši krūtīs. Harija šausminošais kliedziens tā arī nespēja izlauzties pār viņa lūpām; mēms un sastindzis, viņš bija spiests noraudzīties kā Dumidors tiek uzrauts gaisā: uz īsu brīdi viņš izskatījās apturēts karājamies zem spīdošās miroņgalvas, un tad atmuguriski kā liela lupatu lelle lēnām krita pāri mūra izrobojumam un pazuda no skata.