Grāmatas fragmentu tulkojumi Opcijas

[eyedam]

Šajā pavedienā varēsiet izlasīt HP 6. grāmatas fragmentu tulkojumus, kas to autoriem kalpoja kā atļauja HP forumu piekļuvei, pirms latviešu versijas iznākšanas (visticamāk šī gada nogalē).

eyedam

[eyedam]

26. nodaļa


*** Tulkojusi: Angeldust™ ***


Harijs varēja saost sāļumu un dzirdēt vēja brāzmas; viegla, salta brāzma sabužināja viņa matus, tad viņš palūkojās uz mēness apspīdēto jūru un zvaigžņu pielietajām debesīm. Viņš stāvēja uz augstas, tumši atsegtas klints, ūdens putojās un šļakstēja zem viņa. Harijs palūkojās pār plecu. Aiz viņa bija augsta klints, kuru pārklāja melnas un neizteiksmīgas, caurspīdīgas ūdens lāses. Daži milzīgi akmens gabali līdzīgi tam, uz kā Harijs un Dumidors stāvēja, izskatījās tā, it kā tie būtu atdalījušies no klints kaut kad sen pagātnē. Tas bija drūms, nemājīgs skats; jūra un klints nebija apveltīti ne ar vienu koku vai ar kripatiņu zāles vai smilšu.

– Ko tu domā?– pajautāja Dumidors tā, it kā viņš prasītu Harija viedokli par to, vai šī būtu piemērota vieta piknikam vai nē.

– Viņi atveda bērnunama bērnus uz šejieni?– prasija Harijis, kurš nevarēja iedomāties mazāk omulīgu vietu dienas izbraukumam.

– Uz šejieni tieši nē,– atbildēja Dumidors. – Netālu no šejienes ir tāds kā ciemats. Tas atrodas apmēram pusceļā gar klinti, kura ir aiz mums. Manuprāt, bāreņi tika aizvesti uz ciemu, lai ieelpotu jūras gaisu un palūkotos uz viļņiem. Nē, es ticu, bija tikai Toms Melsudors un viņa jaunie upuri, kuri apmeklēja šo vietu. Neviens vientiesis nevar tikt līdz šai klintij, ja vien viņš nav neparasti labs klinšu kāpējs, un laivas nevar tuvoties, jo apkārtējie ūdeņi ir pārāk bīstami. Es iedomājos, kā Melsudors šeit nonāca; maģija būtu gan noderējusi labāk par virvēm. Un viņš atveda sev līdzi divus mazus bērnus, droši vien lai terorizētu viņus. Manuprāt, ceļš uz šejieni vien bija tāds, kā tev liekas?

Harijs atkal palūkojās uz klinti un sajuta zosādu.

– Bet viņa – un arī mūsu – galamērķis atrodas mazliet tālāk. Nāc!



*** Tulkojusi: Mēnestiņš ***


– Tikpat kā klāt,– Dumidors priecīgi noteica.

Kā apstiprinot teikto, zaļganā gaisma likās augam arvien lielāka, un pēc pāris minūtēm laiva apstājās, viegli uzskrienot virsū kaut kam, ko Harijs sākumā nevarēja saskatīt, bet, kad viņš pacēla izgaismoto zizli, redzēja, ka viņi sasnieguši nelielu gluda akmens salu ezera vidū. – Uzmanīgi, neskaries klāt ūdenim,– Dumidors atgādināja, kad Harijs kāpa laukā no laivas.

Sala nebija lielāka par Dumidora kabinetu – gluda, tumša akmens virsma, uz kuras atradās zaļganās gaismas avots, kas izskatījās vēl spožāks, to apskatot tuvumā. Harijs šķielēja uz to; vispirms viņš domāja, ka tā ir lampa, bet tad ieraudzīja, ka gaisma nāk no Domnīcai līdzīgas akmens bļodas, kas atradās uz pjedestāla. Dumidors tuvojās bļodai, un Harijs sekoja. Viņi ieskatījās tajā. Bļoda bija pilna ar smaragdzaļu šķidrumu, kas izstaroja fosforiscējošu mirdzumu.

– Kas tas ir?– Harijs klusi jautāja.

– Es neesmu pārliecināts,– sacīja Dumidors.– Tomēr tas ir kas vēl drausmīgāks par asinīm un līķiem.– Dumidors atrotīja talāra piedurkni, atsedzot nomelnējušo roku, un pastiepa apdegušos pirkstgalus uz mikstūras pusi.

– Profesor, nē, neskarieties...!

– Es nemaz nevaru pieskarties,– Dumidors teica, vāri pasmaidot. – Redzi? Es nevaru pietuvoties tuvāk kā šobrīd. Pamēģini tu.

Cieši lūkojoties tajā, Harijs lika roku bļodā un mēģināja aizskart mikstūru. Viņš sastapās ar neredzamu barjeru, kas atturēja no iekļūšanas kaut vai par centimetru. Lai cik stipri viņš spieda, pirksti saskārās ar kaut ko, kas likās esam ciets un stingrs gaiss.

– Lūdzu, paej malā, Harij,– teica Dumidors. Viņš pacēla zizli un veica sarežģītas kustības pār bļodas virsmu, bez skaņas murminot. Nekas nenotika, ja nu vienīgi mikstūra spīdēja vēl spožāk. Harijs joprojām klusēja, kamēr viņš strādāja, bet pēc kāda brīža Dumidors nolaida savu zizli, un Harijs juta, ka ir droši atkal runāt.



*** Tulkojusi: Chou ***


Kauss piepildījās un iztukšojās vēlreiz. Bet tagad Dumidora elpa bija nokausēta. Viņa smadzenes vārījās no panikas, Harija zināja instinktīvi, ka ir tikai viens veids, kas palicis, lai iegūtu ūdeni, tāpēc ka Voldemorts bija izplānojis to šādi...

Viņš metās pāri klints malai un iesmēla kausu ezerā, paceldams to augšup ar ledainu ūdeni, kas šoreiz neizgaisa.

– Ser, lūdzu!– Harijs iekliedzās un, liekdamies uz priekšu, neveikli izgāza ūdeni pāri Dumidora sejai.

Tas bija labākais, ko viņš varēja darīt, jo ledainā sajūta, kas pāršalca roku, kas neturēja kausu, nebija aizkavējusies no aukstā ūdens. Kaulaina, balta roka bija sagrābusi viņa dūri, un radījums, kam tā piederēja, vilka viņu lēnām atpakaļ pāri klintij. Ezera virsma vairs nebija gluda kā spogulis; tā vārījās, un visur, kur vien Harijs paskatījās, baltas galvas un rokas parādījās no tumšā ūdens, vīrieši un sievietes, un bērni ar slīkoņu neredzīgajām acīm tuvojās klintij: mirušo armija modās no tumšajiem ūdeņiem.

– Stindzakmenī!– nokliedzās Harijs, cīnīdamies, lai pieķertos pie gludās un izmirkušās zemes virsmas. Tiklīdz viņš pavērsa savu zizli uz inferi, kas turēja roku, tas atlaida viņu, ieslīdot atpakaļ ūdenī ar plunkšķi; viņš uztrausās kājās, bet daudz vairāk inferu jau bija uzrāpušies uz klints, viņu kaulainās rokas skrāpējās gar tās spīdīgo virsmu, viņu tukšās, ledainās acis virs viņa, nokārušās, ar ūdeni piesūkušās skrandas, slīkoņu sejas glūnoši skatījās.

– Stindzakmenī!– Harijs auroja vēlreiz, kāpjoties atpakaļ reizē ar zižļa vēzienu gaisā; seši vai septiņi no viņiem sačokurojās, bet daudzi nāca uz viņa pusi. – Aizturies! Ieslodzītum!

Daži paklupa, viens vai divi sapinās drēbēs, bet citi rāpās uz klints aiz tiem, vienkārši kāpjot pāri vai uz kritušajiem ķermeņiem. Vēl aizvien vicinot ar zizli pa gaisu, Harijs iekliedzās: – Sectumsempra! SECTUMSEMPRA!

Tikai dziļas brūces parādījās izmirkušajās skrandās un uz viņu ledaini bālās ādas, viņiem nebija asiņu, ko izliet.