Grāmatas fragmentu tulkojumi Opcijas

[eyedam]

Šajā pavedienā varēsiet izlasīt HP 6. grāmatas fragmentu tulkojumus, kas to autoriem kalpoja kā atļauja HP forumu piekļuvei, pirms latviešu versijas iznākšanas (visticamāk šī gada nogalē).

eyedam

[eyedam]

21. nodaļa


*** Tulkojusi: Axa Night ***


Notērējis visu savu laiku, uztraucoties skaļā balsī par teleportēšanos, Rons tagad mocījās pabeigt Strupa uzdoto briesmīgi grūto eseju, kuru Harijs un Hermione jau bija pabeiguši. Harijs pilnībā bija pārliecināts, ka saņems zemu novērtējumu par savējo, jo nebija piekritis Strupam par to, kā labāk cīnīties ar atprātotājiem, taču tas viņu nemaz ar neuztrauca: Gliemjraga atmiņa šobrīd bija pati svarīgākā lieta priekš Harija.

– Es taču tev saku, ka stulbais Princis tev nevarēs palīdzēt ar šo, Harij!– teica Hermione skaļā balsī. – Ir tikai viens veids, kā piespiest kādu darīt to, ko tu vēlies, un tas ir Valdum lāsts, kurš ir pret likumu...

– Jā, to es jau pats zinu, paldies,– teica Harijs, nepaceļot acis no grāmatas. – Tāpēc es meklēju kaut ko savādāku. Dumidors saka, ka patiesības serums nepalīdzēs, bet varbūt ir kaut kas cits, dzira vai burvestība...

– Tu to visu nepareizi esi sapratis,– teica Hermione. – Dumidors teica, ka tikai tu vari dabūt atmiņu. Tas noteikti nozīmē to, ka tu vari pārliecināt Gliemjragu, kad citi to nespētu. Tas visnotaļ neattiecas uz dziras izmantošanu, jo to jau varētu jebkurš...

– Kā pareizi raksta "kareivīgs"?– teica Rons, cītīgi kratot savu spalvu un glūnot uz pergamentu. – Nesākas jau ar C-E-R...

– Nē, tā nu gan nav,– teica Hermione, velkot Rona eseju sev tuvāk. – Un "nojauta" nesākas ar burtiem M-U-I arī. Kādu spalvu tu izmanto?

– Tā ir viena no Freda un Džordža Pareizrakstības spalvām... Bet man šķiet, ka burvestība jau sāk zust...

– Jā, laikam,– teica Hermione, norādot uz esejas virsrakstu, – jo mums prasīja rakstīt par to, kā mēs cīnītos ar atprātotājiem, nevis ar "āmurgalvām", un es neatceros, ka tu būtu nomainījis savu vārdu uz "Rūnijs Vazlibs".

– Ak, nē!– teica Rons, sašutis lūkojoties uz pergamentu. – Nesaki, ka man nāksies visu pārrakstīt no jauna!

– Tas nekas, mēs varam to salabot,– teica Hermione, pavelkot eseju pie sevis un paņemot rokā savu zizli.

– Es tevi mīlu, Hermione,– sacīja Rons, dziļāk iegrimstot savā krēslā un aiz noguruma berzējot sev acis.

Hermione mazliet nosarka un sacīja: – Tikai skaties, lai Lavendera nesadzird ka tu to saki.

– Jā, es uzmanīšos,– teica Rons aizklājis savu seju ar rokām. – Vai arī nē... Varbūt tad viņa mani pametīs...

– Kāpēc gan tev pašam viņu nepamest, ja jau tu vairs negribi ar viņu satikties?– prasīja Harijs.

– Tu jau neesi nevienu vēl pametis, vai ne?– teica Rons. – Tu un Čo vienkārši...

– Vienkārši kaut kā pajukām, jā,– sacīja Harijs.

– Kā es vēlētos, lai tāpat notiktu ar mani un Lavenderu,– teica Rons sērīgi, skatoties kā Hermione klusu ar zižļa galu uzsit katram nepareizi rakstītam vārdam, kā rezultātā tie paši laboja savu rakstību uz lapas. – Bet, jo vairāk es norādu uz to, ka gribu visu pabeigt, jo stingrāk viņa manī ieķeras. It kā es ietu uz randiņiem ar milzu kalmāru.

– Lūk,– teica Hermione pēc kādām divdesmit minūtēm, sniedzot Ronam atpakaļ viņa eseju.

– Liels paldies,– teica Rons.



*** Tulkojusi: krikija::: ***



– Kungs teca, ka vēloties regulāras atskaites par to, ko Malfoju zēns dara, tā ka Mokšķis ir atnācis nodot...

Krakš.

Dobijs uzradās blakus Mokšķim, viņa tējas sildāmā cepure bija sašķiebusies.

– Arī Dobijs ir palīdzējis, Harij Poter!– viņš nopīkstēja, uzmetot Mokšķim aizvainotu skatu. – Un Mokšķim vajag pateikt Dobijam, kad viņš nāk pie Harija Potera, lai viņi varētu nodot savas atskaites kopā.

– Ko tas nozīmē?– vaicāja Hermione, joprojām izskatīdamās šokēta par šo pēkšņo parādīšanos. – Kas notiek, Harij?

Harijs padomāja, pirms atbildēt Hermionei, tāpēc ka viņš nebija Hermionei pateicis par Mokšķa un Dobija norīkošanu sekot Malfojam, mājas elfi Hemionei bija sevišķi jūtīgs jautājums.

– Nu...viņi sekoja Malfojam manis dēļ,– viņš teica.

– Dienu un nakti,– noķērca Mokšķis.

– Dobijs nav gulējis nedēļu, Harij Poter!– Dobijs lepni teica, šūpojoties savā vietā.

Hermione izskatijās sašutusi.

– Tu neesi gulējis, Dobij? Bet, protams, Harij, tu taču neliki viņam...

– Nē, protams, es neliku,– Harijs aši teica. – Dobij, tu vari gulēt, labi? Bet vai kāds no jums ir kaut ko uzzinājis?– viņš pasteidzās pajautāt, pirms Hermione atkal varētu iejaukties.

– Malfoja kungs pārvietojas ar cēlumu, kas piederas tīrasiņiem.– Mokšķis noķērca. – Viņa sejas vaibsti atsauc atmiņā mana kunga un kundzes smalkos kaulus, un viņa uzvedība ir...

– Drako Malfojs ir slikts zēns!– Dobijs dusmīgi nopīkstēja. – Slikts zēns, kurš... kurš...

Viņš nodrebēja no sava tējas sildāma līdz pat pirkstgaliem savās zeķēs, tad pieskrēja pie uguns, ka likās, viņš gribētu mesties tajās iekšā; Harijs, kuram tas nebija gluži negaidīti, saķēra viņu ap vidu un cieši turēja. Dažas sekundes Dobijs pretojās, bet tad kļuva mierīgs.

– Paldies, Harij Poter,– viņš noelsa. – Dobijam joprojām ir grūti runāt sliktu par saviem ieprekšējiem pavēlniekiem...

Harijs atlaida viņu; Dobijs iztaisnoja savu tējas sildāmo un visbeidzot teica Mokšķim: – Bet Mokšķim vajadzētu zināt, ka Drako Malfojs nav labs saimnieks mājas elfam.



*** Tulkojusi: Vespertilio ***


– Kāds ko mēs pazīstam?– jautāja Rons, kad Hermione pētīja virsrakstus.

– Jā!– teica Hermione, liekot gan Harijam, gan Ronam rīstīties ar brokastīm,– bet viss ir kārtībā, viņš nav miris – tas ir Mahorks, viņš ir arestēts un nosūtīts uz Azkabanu! Kaut kas saistīts ar uzdošanos par inferiusu ielaušanās mēģinājuma laikā... Un kāds vārdā Oktaviuss Pipars ir pazudis... Ak, un cik šausmīgi, deviņgadīgs zēns ir arestēts par mēģinājumu nogalināt savus vecvecākus, viņi domā, ka viņš bija Pavēlus lāsta ietekmē...

Viņi pabeidza ēst brokastis klusumā. Hermione tūlīt devās uz senajām rūnām, Rons uz koptelpu, kur viņam vēl bija jāpabeidz noslēgums Strupa atprātotāju esejai, un Harijs uz koridoru septītajā stāvā un sienas posmu pretim gobelēnam, kurā Barnabu Bulduris māca troļļiem baletu.

Harijs uzmeta sev Paslēpni, tiklīdz atrada tukšu gaiteni, bet viņam nevajadzēja satraukties. Kad viņš sasniedza savu galamērķi, tas bija tukšs. Harijs nebija pārliecināts, vai viņa izredzes iekļūt istabā būtu lielākas ar Malfoju iekš tās vai ārpusē, bet vismaz viņa pirmais mēģinājums netika sarežģīts ar Krabes vai Goila klātbūtni vienpadsmit gadu vecas meitenes izskatā.

Viņš aizvēra acis, kad tuvojās vietai, kur bija apslēptas Vajadzību istabas durvis. Harijs zināja, kas bija jādara; viņš bija kļuvis visvairāk izglītots tajā pagājušogad. Koncentrējoties no visa spēka, viņš domāja: Man vajag redzēt, ko šeit dara Malfojs... Man vajag redzēt, ko šeit dara Malfojs... Man vajag redzēt, ko šeit dara Malfojs...

Trīs reizes zēns nogāja gar durvīm, tad, sirdij dauzoties no uztraukuma, atvēra acis un nostājās tām pretī – bet viņš joprojām uzlūkoja ierasti tukšu sienas posmu.



*** Tulkojusi: ilziic ***


Meitenes spoks bija pacēlies no tualetes kabīnes aiz viņiem, un nu peldēja gaisā, skatoties uz viņiem caur biezām, baltām, apaļām brillēm.

– Ak,– viņa drūmi teica. – Tie esat jūs abi.

– Ko tu gaidīji?– jautāja Rons, skatoties uz viņu spogulī.

– Nevienu,– atbildēja Vaira, drūmi skarot punktu uz zoda. – Viņš teica, ka viņš atgriezīsies un tiksies ar mani, bet tad – arī tu teici, ka ienāksi un mani apciemosi,– viņa uzmeta Harijam pārmetošu skatienu, – un es tevi neesmu redzējusi mēnešiem. Es esmu iemācījusies negaidīt no puišiem pārāk daudz.

– Es domāju, ka tu dzīvo tajā meiteņu tualetē?– teica Harijs, kurš nu jau pāris gadus meta tai vietai līkumu.

– Es dzīvoju,– viņa īgni nodrebēja, – bet tas nenozīmē, ka es nevaru apmeklēt citas vietas. Atceries, es reiz apciemoju tevi vannā?

– Ļoti skaidri,– atbildēja Harijs.

– Bet es domāju, ka es viņam patīku,– viņa žēli noteica. – Varbūt, ja jūs abi aizietu, viņš atkal atnāktu. Mums ir daudz kopīga. Es esmu droša, ka viņš to juta.

Un viņa cerīgi paskatījās uz durvīm.

– Kad tu saki, ka jums ir daudz kopīga,– teica Rons, izklausīdamies visai uzjautrināts, – vai tu domā to, ka arī viņš dzīvo caurulē?

– Nē,– Vaira atbildēja, viņas balsij skaļi atbalsojoties vecajā flīzētajā tualetē. – Es domāju to, ka viņš ir jūtīgs, arī viņam cilvēki dara pāri, un viņš jūtas vientuļš, un viņam nav neviena, ar ko parunāt, un viņam nav bail izrādīt savas jūtas un raudāt!

– Te ir bijis raudošs zēns?– Harijs ieinteresēti jautāja. – Jauns zēns?

– Aizmirsti!– atbildēja Vaira, ar savām mazajām actiņām lūkojoties uz Ronu, kurš nu jau plati smaidīja. – Es apsolīju, ka es nevienam neteikšu, un es paņemšu viņa noslēpumu līdzi...

– ... taču ne jau kapā?– nosprauslājās Rons. – Varbūt kanalizācijā.

Vaira nikni nogaudojās un ienira atpakaļ tualetē, liekot ūdenim pārlīt pāri malām un uz grīdas.