Grāmatas fragmentu tulkojumi Opcijas

[eyedam]

Šajā pavedienā varēsiet izlasīt HP 6. grāmatas fragmentu tulkojumus, kas to autoriem kalpoja kā atļauja HP forumu piekļuvei, pirms latviešu versijas iznākšanas (visticamāk šī gada nogalē).

eyedam

[eyedam]

18. nodaļa


*** Tulkojusi: Sibilla ***


Nākošajā dienā Harijs pastāstīja Ronam un Hermionei par uzdevumu, ko Dumidors viņam uzdeva, lai gan katram atsevišķi, jo Hermione joprojām atteicās palikt Rona klātbūtnē ne ilgāk, kā tikai uzmest viņam nicinošu skatienu. Rons domāja, ka Harijam ir neiespējami būt kādām nepatikšanām ar Slaghornu.

– Tu viņam patīc,– viņš teica brokastu laikā, mājot ar dakšiņu, uz kuras bija cepta ola. – Viņš neatteiks tev neko, vai ne? Ne jau nu savam mazajam mikstūru princim. Vienkārši aizkavējies pēc stundas šo pēcpusdien un paprasi viņam.

Taču Hermione uz to raudzījās drūmāk.

– Viņš droši vien ir apņēmies slēpt to, kas notika patiesībā, ja jau Dumidors nespēja to uzzināt no viņa,– viņa teica zemā balsī, kad viņi starpbrīdī stāvēja tukšā, piesnigušā pagalmā.

– Horkruksi... Horkruksi... Es nekad neesmu dzirdējusi par tādiem...

– Tu neesi?

Harijs bija vīlies. Viņš cerēja, ka Hermione varēs dot viņam kādu pavedienu par to, kas ir horkruksi.

– Tai ir jābūt patiešām augsti attīstītai melnajai maģijai, jo kāpēc gan Voldemorts vēlējās par to uzzināt? Es domāju, ka būs grūti dabūt informāciju, Harij, tev ir jābūt ļoti uzmanīgam, kad tu tuvojies Slaghornam, izstrādā stratēģiju...

– Rons uzskata, ka man vienkārši ir jāaizkavējas pēc mikstūrām šo pēcpusdien...

– Āāā, nu, ja Von-Vons tā domā, tad labāk dari tā,– viņa teica, skatienam uzliesmojot. – Galu galā, kad tad Von-Vona spriedums ir bijis nepareizs?

– Hermione, vai tu nevari...

– Nē!– viņa dusmīgi atcirta un aizsteidzās prom, atstājot Hariju vienu un iegrimušu sniegā līdz potītēm.

Mikstūras bija diezgan nepatīkamas pēdēja laikā, jo Harijs, Rons un Hermione sēdēja pie viena galda. Šodien Hermione pārvietoja savu katlu apkārt galdam, tādā veidā viņa bija tuvāk Ērnijam, un ignorēja gan Hariju, gan Ronu.

– Ko tu esi izdarījis?– Rons čukstēja Harijam, skatoties uz Hermiones augstprātīgo profilu.



*** Tulkojis: trobelius ***


Kad Harijs un Hermione ieradās Lielajā zālē (Rons bija atnācis kopā ar Lavenderu), viņi pamanīja, ka torņu galdi ir izgaisuši. Lietus lāses cirtās pret augstajiem logiem, un apburtie griesti virs viņiem tumši mutuļoja, kad viņi sapulējās torņu vecāko – profesores Maksūras, Strupa, Zibiņa, Asnītes – un kāda maza auguma burvja, kurš, pēc Harija domām, bija teleportēšanās instruktors no ministrijas, priekšā. Instruktors bija savādi bāls, ar caurredzamām skropstām, salmainu matu kušķi un nereālu kopējo izskatu, kas lika domāt, ka pat viena vienīga vēja brāzma spētu aizpūst viņu prom. Harijs vēlējās zināt, vai pastāvīgas pazušanas un parādīšanās ir kaut kādā veidā samazinājušas viņa matēriju, vai arī šāda vāra ķermeņa uzbūve bija ideāla katram, kurš vēlējās izgaist.

– Labrīt!– teica burvis no ministrijas, kad visi skolēni bija ieradušies un torņu vecākie palūguši klātesošajiem klusumu un pilnu uzmanību. – Mans vārds ir Vilkijs Tvaikross, un es būšu jūsu teleportācijas instruktors turpmākās divpadsmit nedēļas. Ceru, ka šajā laika periodā spēšu jūs sagatavot jūsu teleportācijas testam...

– Malfoj, palieciet jel mierā un koncentrējieties!– uzkliedza profesore Maksūra.

Visi paskatījās apkārt. Malfojs tikko manāmi nosarka. Viņš aizsoļoja prom no Krabes, ar kuru acīmredzot bija čukstus strīdējies, un izskatījās pārskaities. Harijs ātri palūkojās uz Strupu, kurš arī izskatījās dusmīgs, kaut arī Harijs nojauta, ka tas bija mazāk Malfoja bezkaunības kā Maksūras izteiktā rājiena vienam no viņa torņa skolēniem dēļ.

– ...kuru daudzi no jums varēs kārtot uzreiz pēc apmācības beigām,– Tvaikross turpināja, it kā nebūtu pārtraukts.

– Kā jau jūs, domājams, zināt, parasti Cūkkārpas teritorijā teleportēties nav iespējams. Direktors ir uz stundu atcēlis šo aizliegumu Lielajā zālē, lai jūs varētu vingrināties. Uzsvēršu, ka jūs nevarēsiet izteleportēties ārpus šīs zāles, un būtu ļoti neprātīgi mēģināt to darīt.

– Es vēlos, lai katrs no jums atrod sev vietu ar brīvu piecu pēdu garu telpu jums priekšā.

Sākās milzīga steiga un grūstīšanās, skolēniem šķiroties, saskrienoties citam ar citu un pavēlot citiem iet prom no viņu vietas. Torņu vecākie devās starp skolēniem, sakārtojot viņus pa vietām un izšķirot strīdus viņu starpā.



*** Tulkojusi: pekene ***


– Daudz laimes dzimšanas dienā, Ron,– teica Harijs, kad pirmā marta rītā viņus pamodināja Šīmuss un Dīns, skaļi dodoties brokastot. – Saņem dāvanu.

Viņš pameta paciņu tālāk uz Rona gultas pusi, kur tā pievienojās mazai dāvanu kaudzītei, kuras, kā Harijs pieļāva, naktī bija piegādājuši mājas elfi.

– Priekā,– Rons snaudulīgi noteica, un, kamēr viņš plēsa vaļā iesaiņojuma papīru, Harijs izkāpa no gultas, atvēra savu lādi un sāka to pārmeklēt, meklējot Laupītāja karti, kuru pēc katras lietošanas reizes paslēpa. Viņš izmētāja pusi lādes satura, pirms to atrada slēpjamies starp salocītām zeķēm, kurās viņš vēl joprojām glabāja savu pudelīti ar veiksmes mikstūru Felix Felicis.

– Tātad,– viņš noņurdēja, paņēma karti līdzi uz gultu, klusu tai piesita un nomurmināja: – Es zvēru pie visa, kas man dārgs, ka prātā man blēņas vien!– tā, lai Nevils, kurš tieši tajā mirklī pagāja garām Harija gultas galam, to nedzirdētu.

– Labais, Harij!– Rons entuziastiski teica, vicinot gaisā jauno kalambola sarga cimdu pāri, kuru Harijs viņam bija uzdāvinājis.

– Vēsā mierā,– Harijs izklaidīgi noteica, cītīgi pārmeklējot Slīdeņu koptelpu, mēģinot atrast Malfoju. – Paklau... Man nešķiet, ka viņš ir gultā...

Rons neatbildēja; viņš bija pārāk aizņemts atverot dāvanas, brīdi pa brīdim priekā iesaucoties.

– Šogad tiešām labs ķēriens!– viņš paziņoja, paceļot augstāk smagu zelta pulksteni ar savādiem simboliem apkārt tā malām un mazām kustīgām zvaigznītēm rādītāju vietā. – Vai redzi, ko mamma un tētis man uzdāvinājuši? Ej galīgi, man šķiet, ka arī es nākamgad kļūšu pilngadīgs...

– Forši,– nomurmināja Harijs, veltot pulkstenim ātru skatienu, pirms rūpīgāk ielūkojoties kartē. Kur bija Malfojs? Neizskatījās, ka viņš būtu pie Slīdeņu galda Lielajā zālē, ēzdams brokastis... Viņš nebija līdzās Strupam, kurš sēdēja savā klases telpā... Viņš nebija nevienā no vannasistabām vai slimnīcas spārnā...

– Vēlies vienu?– Rons neskaidri teica, pastiepjot šokolādes katlu kasti.



*** Tulkojusi: Notme [earny] ***


– Man ir sviestalus, man ir vīns, man ir pēdējā pudele šī ozolkoka mucās nogatavinātā medalus... Hmm... Biju domājis to dāvināt Dumidoram Ziemassvētkos... Ak, nu labi...– viņš paraustīja plecus, – ...viņam nevar trūkt tā, kā viņam nekad nav bijis! Kāpēc lai mēs to neatvērtu un nenosvinētu Vīzlija jaunkunga dzimšanas dienu? Nekas tā nelīdz kā labs alkohols, kad jāaizvēdī nelaimīgas mīlestības sāpes...

Viņš atkal iespurcās, un Harijs pievienojās. Šī bija pirmā reize, kad viņš bija gandrīz viens kopā ar Gliemragu kopš neveiksmīgā pirmā mēģinājuma izvilkt no viņa īsto atmiņu. Iespējams, ja izdotos saglabāt Gliemraga labo noskaņojumu... Iespējams, ja viņi izdzertu gana daudz ozolkoka mucās nogatavinātā medalus...

– Tad nu te būtu,– teica Gliamrags, pasniegdams Harijam un Ronam pa glāzei medalus, pirms pacēla pats savu glāzi. – Nu ko, daudz, daudz laimes dzimšanas dienā, Ralf...

– Ron...– nočukstēja Harijs.

Bet Rons, kurš, izrādās, neklausījās tostā, jau bija ielējis mutē medalu un norijis to.

Tas prasīja vienu sekundi, ne ilgāku par sirdspukstu, lai Harijs saprastu, ka kaut kas nepavisam nebija labi, bet Gliemrags to, šķiet, nepamanīja.

–... un lai tev vēl daudz...

– Ron!

Rons bija nometis glāzi; viņš pa pusei piecēlās no krēsla un tad sarāvās, viņa ekstremitātēm nekontrolējami raustoties. No viņa lūpām gāzās putas, un acis valbījās.

– Profesor! – Harijs iekliedzās. – Dariet kaut ko!

Bet Gliemrags šķita sastindzis šausmās. Rons raustījās un rīstījās, viņa āda kļuva zilgana.

– Kas... bet...– Gliemrags šļupstēja.

Harijs pārlēca zemajam galdiņam un pieskrēja pie Gliemraga atvērtā mikstūru komplekta, vilkdams ārā burkas un mēģenes, kamēr Rona aizžņaugtās elpas radītā šausmīgā skaņa piepildīja telpu. Tad viņš to atrada – sačokuroto nierveida akmentiņu, ko Gliemrags bija no viņa paņēmis mikstūrās.

Viņš atskrēja atpakaļ pie Rona, atplēta viņa muti un iegrūda tajā bezoaru. Rons stipri nodrebēja, izgrūda drebelīgu elsu, un viņa ķermenis kļuva ļengans un nekustīgs.