Grāmatas fragmentu tulkojumi Opcijas

[eyedam]

Šajā pavedienā varēsiet izlasīt HP 6. grāmatas fragmentu tulkojumus, kas to autoriem kalpoja kā atļauja HP forumu piekļuvei, pirms latviešu versijas iznākšanas (visticamāk šī gada nogalē).

eyedam

[eyedam]

16. nodaļa


*** Tulkojusi: amandiona ***


– Tātad Strups piedāvāja viņam palīdzēt? Viņš patiešām piedāvāja viņam palīdzēt?

– Ja tu man to pajautāsi vēl vienu reizi,– teica Harijs,– es iebāzīšu to asnu...

– Es tikai pārbaudu!– teica Rons. Viņi stāvēja vieni paši pie Midzeņu virtuves izlietnes, mizojot asnu kaudzi Vīzlija kundzei.

– Jā, Strups piedāvāja viņam palīdzību!– teica Harijs. – Viņš teica, ka esot apsolījis Malfoja mātei pasargāt viņu, ka viņš neuzlaužamo zvērestu vai kaut ko...

– Nesalaužamo zvērestu?– teica Rons, viņš izskatījās apstulbis. – Nē, viņš nevar... Vai tu esi pārliecināts?

– Jā, es esmu pārliecināts,– teica Harijs. – Kāpēc, ko tas nozīmē?

– Nu, tu nevari salauzt nesalaužamo zvērestu...

– Lai cik dīvaini tas būtu, to es būtu sapratis arī pats. Kas notiks, ja tu salauzīsi nesalaužamo zvērestu?

– Tu mirsti,– vienkārši teica Rons. – Freds un Džordžs centās mani pierunāt uztaisīt vienu tādu, kad mani bija apmēram pieci. Es gandrīz uztaisīju arī. Es turēju rokas ar Fredu un visu pārējo, kad tētis atrada mūs. Viņš bija dusmīgs,– teica Rons, ar atgādinošu skatu acīs. – Vienīgā reize, kad redzēju tēti tik pat dusmīgu kā mammu – Freds uzskata, ka viņa kreisā dibens puse vairs nekad nav bijusi tāda pati kā iepriekš.

– Jā, nu, vins vinam vairs nav pieversis tadu uzmanibu...

– Es atvainojos,– teica Freda balss, kad dvīņi iegāja virtuvē.

– Ā, Džordž, paskaties uz šo. Viņi izmanto nažus un visu pārējo. Slavē viņus.

– Man būs septiņpadsmit pēc vairāk nekā diviem mēnešiem,– teica Rons īdzīgi, – un man tad būs iespējams izdarīt ar maģiju!

– Bet pa to laiku,– teica Džordža balss, sēžot uz virtuves galda, uzcēlis kājas uz tā,– mēs varam izbaudīt mirkļus, vērojot tavu demonstrējumu, kā pareizi izmantot – ups, netīšām.

– Tu man to liki izdarīt!– teica Rons, dusmīgi sūkājot savu sagriezto pirkstu. – Pagaidi, līdz man būs septiņpadsmit...



*** Tulkojusi: BlaBlaBla ***


– Vai tu esi kādreiz dzirdējis par kādu, ko sauktu par jauktasiņu Princi?

– Jauktasiņu ko?

– Princi,– teica Harijs, vērojot viņu cieši, lai pamanītu kādas atpazīšanas zīmes.

– Nav tādu burvju prinču,– teica Vilksons jau smaidot. – Vai tas ir vārds, ko tu apsver pieņemt? Es domāju, ka ar kļūšanu par "Izredzēto" vajadzētu būt pietiekami.

– Tam nav nekāda sakara ar mani! – sašutis teica Harijs. – Jauktasiņu Princis ir kāds, kurš ir gājis Cūkkārpā, man ir viņa vecā mikstūru grāmata. Viņš rakstīja burvestības tajā, burvestības, kuras viņš pats izveidoja. Viena no tām bija Levicorpus...

– Ak, tai bija milzīga piekrišana laikā, kad es mācījos Cūkkārpā,– atcerējās Vilksons. – Bija pāris mēneši manā piektajā gadā, kad tu nevarēji pakustēties, netiekot pacelts gaisā aiz potītes.

– Mans tētis to izmantoja,– teica Harijs. – Es viņu redzēju Domnīcā. Viņš to izmantoja uz Strupa.

Viņš mēģināja izklausīties paviršs, tā it kā tam nebūtu īpašas nozīmes, taču viņš nebija pārliecināts, vai viņš bija panācis īsto efektu; Vilksona smaids bija nedaudz pārāk saprotošs.

– Jā,– viņš teica, – bet viņš nebija vienīgais. Kā jau es teicu, tā bija ļoti populāra... Tu jau zini, kā burvestības nāk un iet...

– Bet izklausās, ka tā tika ieviesta, kamēr jūs bijāt skolā,– Harijs neatkāpās.

– Ne noteikti,– teica Vilksons. – Lāsti nāk un iet laukā no modes tāpat kā viss pārējais. – Viņš ieskatījās Harija sejā un tad klusi piebilda: – Džeimss bija tīrasinis, Harij, un es tev apsolu, ka viņš nekad nav lūdzis sevi saukt par "Princi".

Atmetis izlikšanos, Harijs teica: – Un tas nebija Siriuss? Vai tu?

– Pilnīgi noteikti nē.

– Ak. – Harijs lūkojās ugunī. – Es tikai domāju – nu, viņš ir man daudz palīdzējis mikstūru stundās, tas Princis.

– Cik veca, Harij, ir tā grāmata?

– Nezinu, neesmu skatījies.

– Tad, iespējams, tas varētu dot kādu mājienu par laiku, kad Princis ir bijis Cūkkārpā,– teica Vilksons.

Neilgi pēc tam Flēra nolēma imitēt Celestīnas dziesmu "Katls pilns ar karstu, stipru mīlu", ko pārņēma arī pārējie. Tad viņi pamanīja Vīzlija kundzes izteiksmi, ka ir laiks iet gulēt. Harijs un Rons uzkāpa visu ceļu līdz Rona bēniņu guļamistabai, kur bija ielikta vēl viena gulta Harijam.

Rons aizmiga gandrīz uzreiz, bet Harijs pirms iešanas gultā parakņājās savā lādē un izvilka no tās savu mikstūru grāmatas eksemplāru. Viņš šķirstīja lapas, meklējot, līdz beidzot uz priekšējā vāka atrada publicēšanas datumu. Tas bija gandrīz piecdesmit gadus vecs. Ne viņa tēvs, ne tēva draugi nebija bijuši Cūkkārpā pirms piecdesmit gadiem. Vīlies Harijs iemeta grāmatu atpakaļ lādē, izslēdza gaismu un apgriezās uz otriem sāniem, domājot par vilkačiem, Strupu, Stenu Šanpaiku un jauktasiņu Princi un beigu beigās iegrimstot nemierīgā miegā, pilnā ar spocīgām ēnām un sakostu bērnu raudām.



*** Tulkojusi: arwenn ***


– Dumidoram ir daudz vairāk nekā 16, un viņš nedomā, ka arī Stenam ir jābūt Azkabanā,– teica Harijs. – Jūs Stenu padarāt par grēkāzi, tāpat kā mani jūs gribat padarīt par talismanu.

Viņi ilgi un smagi skatījās viens uz otru. Visbeidzot Skrimgeurs bez nekādas pretences sacīja: – Es redzu... Tu – tāpat kā tavs varonis Dumidors – dod priekšroku tikt nošķirtam no ministrijas?

– Es nevēlos tikt izmantots,– teica Harijs.

– Daži teiktu, ka tas ir tavs pienākums, tikt ministrijas izmantotam!

– Jā, un daži varētu sacīt, tas ir jūsu pienākums pārbaudīt, vai cilvēki tiešām ir nāvēži, pirms jūs iemetat viņus cietumā,– sacīja Harijs, jūtot, ka viņa dusmas aug augumā. – Jūs darāt to, ko Bērtulis Zemvaldis darīja. Jūs nekad nesaprotat to pareizi, jūs cilvēki, vai ne? Vai nu mums ir Fadžs, izlikdamies, ka viss ir jauki, kamēr cilvēkus nogalina zem viņa paša deguna, vai arī mums esat jūs, iemetot cietumā nevainīgos cilvēkus un cenšoties izlikties, ka Izredzētais strādā jūsu labā!

Tātad tu neesi Izredzētais?– sacīja Skrimgeurs.

– Es domāju, ka jūs teiksiet, ka tas tik un tā neko nenozīmē?– teica Harijs, rūgti iesmejoties. – Vismaz ne jums.

– Man to nevajadzēja teikt,– ātri sacīja Skrimgeurs. – Tas bija netaktiski...

– Nē, tas bija godīgi,– teica Harijs. – Viena no vienīgajām godīgajām lietām, ko jūs esat man teicis. Jums nerūp, vai es dzīvoju vai mirstu, bet jums rūp, ka es palīdzu jums pārlicināt visus, ka jūs uzvarat karā pret Voldemortu. Es neesmu aizmirsis, ministr...

Viņš pacēla savus labo dūri. Balti laistoties, uz aukstās rokas bija rētas, kuras Doloresa Ambrāža bija piespiedusi viņam iegriezt paša miesā: Es nedrīkstu melot.

– Es neatceros jūs steidzamies mani aizstāvēt, kad es centos visiem pateikt, ka Voldemorts ir atgriezies. Pagājušogad ministrija nebija tik acīga, lai būtu draugos ar mani.

Tā viņi stāvēja klusumā, kurš bija tik ledains, cik ledaina bija zeme zem viņu kājām. Beidzot rūķis spēja atbrīvot savu tārpu, un tagad to laimīgi sūkāja, atspiedies pret viszemākajiem rododendra krūma zariem.

– Kas Dumidoram ir padomā?– Skrimgeurs domīgi teica. – Kurp viņš no Cūkkārpas iet, kad ir saslimis?

– Nav ne jausmas,– sacīja Harijs.

– Un tu man neteiktu arī tad, ja zinātu,– teica Skrimgeurs, – vai ne?

– Nē, es neteiktu gan,– teica Harijs.

– Nu, tādā gadījumā, man būtu jāredz, vai es nevaru to uzzināt no citiem līdzekļiem.

– Jūs varat mēģināt,– Harijs vienaldzīgi sacīja. – Bet jūs liekaties gudrāks nekā Fadžs, tā kā varētu padomāt, ka jūs mācāties no viņa kļūdām. Viņš mēģināja maisīties Cūkkārpā. Jūs droši vien esat pamanījis, ka viņš vairs nav ministrs, bet Dumidors vēl joprojām ir direktors. Es jūsu vietā Dumidoru liktu mierā.

Šiem vārdiem sekoja gara pauze.

– Man ir skaidrs, ka viņš ar tevi ir labi pastrādājis,– teica Skrimgeurs, ar savām aukstajām un cietsirdīgajām acīm, kuras bija aiz stiepļu ietvaru brillēm. – Dumidora vīrs viscaur, vai tad ne, Poter?

– Jā, esmu,– teica Harija. – Esmu lepns, ka to mēs esam noskaidrojuši.

Un, pagriežot muguru burvestību ministram, viņš lieliem soļiem devās uz mājas pusi.