Amerikas pirāti [ATD][BP] Opcijas

[Sol Invictus]

Pieteikties šai spēlei var te (arī pēc spēles sākuma)
_________________________________

Bija 1960. gada 10. janvāra vakars, Jamaikā Portrojālas ostā kāds pirātu kuģis beidzot taisījās iziet jūrā pēc tam kad ilgās un mokošās cīņās beidzot bija ievēlēts jauns kapteinis - par to bija kļuvis Džordžs Viljams Vengdols. Kaut kur noplukušās barkas dzīlēs atdusējās pirātu pēdējā laika lielākais ieguvums par kuru viņi cerēja iegūt bagātīgu izpirkuma maksu - Havannas gubernatora meita Antonete...

[Berlog]

Kvakou, noslēpies aiz kuģa borta, pielādēja musketi, ātri pieslējās uz ceļgala, pussekundes laikā aptuveni nomērķēja, nospieda gaili un dūmu mutuļa ietverts, atkal paslēpās aiz borta.

Diez vai bija liela jēga no šādiem steigā veiktiem šāvieniem- viens ietriecās pretinieka kuģa sānā, cits izsita mazu caurumiņu burā. Bet Kvakou nedomāja par to, viņš zināja tikai vienu: ar zobiem atplēst papīra iepakojumu, turot lodi mutē lielāko daļu pulvera iebērt stobrā, nedaudz uzbērt uz panniņas, palikušo papīru iestūķēt stobrā, nogrūst to lejā ar stieni, iemest stobrā lodi, lodi aptverošo papīru iestūķēt lai pa virsu, piecelties uz ceļa, izšaut, atkārtot.

Atkārtot nesanāca daudz. Atskanēja apdullinoša zalve un pār klāju nolija karteču lietus- un gluži kā lietus aizskaloja tos, kam liktenis bija lēmis tajā brīdī nebūt aizsegā. Pusotru metru no Kvakou uz klāja novēlās kāds pirāts, kurš tieši tajā brīdī taisījās izšaut savu musketi. Pussekunde bija tam liktenīga- ar norautu žokli un smadzenēm gandrīz pie otra borta šis pirāts devās tur, kur galu galā dodas visi pirāti- lai tā būtu valhalla vai elle.

Drīz vien uz kuģa klāja kā zirņi no maisa izbira spāņi. Muskete tika pamesta mētājoties un Kvakou dzīslās uzbangoja indiāņu karotāja asinis. No ūdensmucas aizsega viņš zibenīgi uzbruka spānim, kurš kaut ko saukdams steidzās garām, tikai lai patvertos aiz nolūzušā masta. Sākās izmisīgs cīniņš, mugura pie muguras, zobens pret zobenu. Kvakou nezināja, cik ilgi tas viss bija vilcies. Viņš pat nemanīja savu asiņojošo kreiso roku, kura tika izbaudījusi kāda spāņu ašo rapiera flanga uzbrukumu. Visa dzīve bija tikai šeit un tagad.

Pēkšņi spāņi atkāpās. No sākuma Kvakou to nemaz nemanīja, asinīm pieplūdušām acīm un kailajām krūtīm aši cilājoties viņš stāvēja un gaidīja, kad vēl kāds spāņu zobens meklēs ceļu uz viņa krūtīm. Tad nogranda sprādziens.

Sprādziena vilnis atmeta Kvakou pret kuģa bortu, kur pasaule uz brīdi pārvērtās vienā pulsējošā, dūcošā punktiņā. Pamazām dūkšanu nomainīja sāpes, pirmais ko cilvēks izjūt ienākot šajā pasaulē, un arī vispilnīgākais dzīves apliecinājums. "Es esmu dzīvs..." pulsēja Kvakou galvā un ilgu laiku tā bija vienīgā doma, kas tur iemaldījās. Citām domām tur vienkārši nebija vietas, jo doma "Es esmu dzīvs" bija tik liela un visaptveroša, visu Kvakou būtību caurstrāvojoša, ka citas domas pat gribēdamas neatrastu brīvu smadzeņu šūniņu kur pieķerties.

Šī bija viena no tām reizēm, kad nevar saprast, vai pagājusi mūžība, vai tikai sekundes simtdaļa. Tumēr arī mūžība paiet tāpat kā mirklis un pēkšņi Kvakou tika pierauts kājās un piedabūts iesvempties kādā no virvēm, mucām un vienkārši koka gabaliem uzmeistarotā peldierīcē. Kāds jau bija savācis viņa musketi, tādēļ Kvakou tikai paspēja paķert savu zobenu un tad jau ar diezgan smagi reibstošu galvu atradās atklātā jūrā.

Pavēries apkārt viņš redzēja diezgan nožēlojamu skatu- pusnogrimis kuģis, un no tā pamazām kā no mēra avota attālinošās laivas, uz ātri roku uzmeistaroti plosti un cita draza. Kāds iespieda Kvakou rokās dēļa galu un rupjā balsī nokomandēja : "Airē!". Lai arī tas sagādāja Kvakou kreisajai rokai zināmas grūtības, tomēr viņš pašlaik nebija tādā stāvoklī, lai iebilstu.
"Tomēr jaunās lēdijas figūra nepalīdzēja" doma kā caur biezu miglu iznira Kvakou prātā.