Mardalēnas akmens, Viens par visiem, visi par vienu... Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

Dzīve ritēja savu ierasto gaitu, kā parasti avīzēs pirmās lapas aizņēma ziņas par katastrofām, kārtējām augsti stāvošu personu aizdomīgām darbībām un citām tikpat svarīgām lietām. Taču tie daži, kas to vēlējās pamanīja nelielo rakstiņu, kas bija paslēpies lapas "Ārzemju ziņas" pašā apakšējā stūrī un vēstīja: "...Tempļa patiesais vecums, gan vēl joprojām nav noskaidrots, tāpat kā ir palikušas neskaidras vēl dažas lietas, tomēr arheologi uzskata, ka to var atvērt tūristiem. Kreupuči cilts vadonis ir paziņojis, ka arheologu darbs templī, ir iztraucējis dievietes garu un viņi ir pret tūristu ielaišanu templī. Tomēr vietējā valdība ir pretējās domās, uzsverot, ka tas sekmēšot valsts uzplaukumu..."
Vēl pāris kaut ko līdzīgu varēja izlasīt pāris interneta portālos, paslēpušos sadaļā "Vēstures liecības".
Vislabāk par Mardalēnas templi jau laikam bija informēti tie, kam ik dienas nācās saskarties ar arheoloģiju un vēsturi...

OOC: Uuuunnnn sāāākammmm! Aprakstiet, kā jūsu tēls nonāk templī, pēc šo ziņu iegūšanas... Labu ceļavēju!

[grapefruit]

Lū pati sev nezināmu iemeslu dēļ bija kļuvusi nīgra.
Pasteidzies, pasteidzies, šitādam kaklā govi vajadzētu uzkārt!
Viņa īgni prātoja, pusnešus, pusvilkšus nesdama somu uz priekšu, beidzot viņa visas priesterienes nolamāja un, telpu iekārtu pasūtījusi pie visiem velniem (domās, protams), uzmeta mugursomu atkal plecos, tā vismaz tik ļoti nejuta svaru, drīz vien viņa jau bija panākusi pārējos.
Dusmas aizmirsās, sieviete sāka prātot par to, ko tikko bija dzirdējusi, kad gids tika stāstījis, šis dievu netraucēšanas fakts bija kaut kādā veidā paskrējis gar ausīm, laikam jau tamdēļ, ka viņa bija pārāk aizņemta ar ideju par akmens pazušanu... Bet tas bija savādi... Lai kā viņa prātotu, viņa nespēja atminēties neko, kas būtu brīdinājis par briesmām, vismaz no gida stāstītajiem tekstiem, neviļus prātā atausa vīzija, precīzāk, atmiņas par to. Lū noskurinājās, viņa acīmredzot jau atkal bija aizdomājusies, tamdēļ nemanīja kādu akmeni uz zemes un paklupusi gandrīz novēlās. Ļīdzsvaru noturēt izdevās, bet no somas, ar varenu blīkšķi atsizdamās pret zemi, izkrita panna. Lū nosarka un iepriekšminētp objektu ātri satvēra, novilka somu no pleciem, ievietoja pannu tajā un aizvēra rāvējslēdzi, kas acīmredzot bija atsprucis vaļā...
-Atvainojos...
Vīņa vērsās pie gida, priecādamās, ka viņš tajā mirklī neko nestāstīja.

Šo rakstu rediģēja grapefruit: 13.09.2005 20:39