Mardalēnas akmens, Viens par visiem, visi par vienu... Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Pārslēgt uz: Lineārais+

[Ungaarijas ragas...]

Dzīve ritēja savu ierasto gaitu, kā parasti avīzēs pirmās lapas aizņēma ziņas par katastrofām, kārtējām augsti stāvošu personu aizdomīgām darbībām un citām tikpat svarīgām lietām. Taču tie daži, kas to vēlējās pamanīja nelielo rakstiņu, kas bija paslēpies lapas "Ārzemju ziņas" pašā apakšējā stūrī un vēstīja: "...Tempļa patiesais vecums, gan vēl joprojām nav noskaidrots, tāpat kā ir palikušas neskaidras vēl dažas lietas, tomēr arheologi uzskata, ka to var atvērt tūristiem. Kreupuči cilts vadonis ir paziņojis, ka arheologu darbs templī, ir iztraucējis dievietes garu un viņi ir pret tūristu ielaišanu templī. Tomēr vietējā valdība ir pretējās domās, uzsverot, ka tas sekmēšot valsts uzplaukumu..."
Vēl pāris kaut ko līdzīgu varēja izlasīt pāris interneta portālos, paslēpušos sadaļā "Vēstures liecības".
Vislabāk par Mardalēnas templi jau laikam bija informēti tie, kam ik dienas nācās saskarties ar arheoloģiju un vēsturi...

OOC: Uuuunnnn sāāākammmm! Aprakstiet, kā jūsu tēls nonāk templī, pēc šo ziņu iegūšanas... Labu ceļavēju!

[grapefruit]

Lū, izkāpusi no kuģa sakārtoja matus, viņa nejutās īpaši labi, jūrasslimība, kaut ne visai stipra, bija ķērusi arī viņu, turklāt bija šausmīgi karsti, viņa juutās pavisam netīra un nedroša, trauksme nebūt nebija zudusi, tikai entuziasms noplacis. Sasējusi matus uz augšu, viņa devās meklēt lidmašīnu, ko arī veiksmīgi atrada. Naudas bija palicis pavisam maz, tamdēļ ēšanai viņa nolēma netērēt, kaut izsalkums bija manāms.
Beidzot sieviete iekāpa lidmašīnā, šī bija pirmā reize, kad viņa lidoja, bija bail... Atrasties mazajā aparātiņā bija biedējoši, nepameta sajūta, ka tā lejas daļa var atdalīties no virsdaļas un līdz ar visiem pasažieriem pazust zaļajā jūrā, apakšā.
Kad mazais aparāts nosēdās, Lū atviegloti nopūtās un bez jebkādas vēlmes atgriezties, to pameta. Biļetei pietika, kā saka ar dievu uz pusēm, pāri nepalika nekas, turklāt ēstgriba bija pieaugusi līdz gandrīz neizturamiem augstumiem.
Viņa iekļuva templī. Visapkārt valdīja kaut kas, kas šķita saucam, kā pazīstams, un viņu pārņēma pavisam savāda sajūta. Sieviete ieraudzīja templi, kāds nepārvarams spēks lika viņai doties tuvāk, Lū pastiepa roku un pieskārās vēsajam akmenim. Pēkšņi griesti sāka brukt, viss trīcēja un drebēja. Cauri prātam izskrēja tikai viena doma - bēgt. Viņa gribēja sākt skriet,tomēr juta, ka nespēj, kaut kas vai kāds neļāva kustēties, turpat viņas priekšā novēlās milzīgs akmens. Acis šausmu pilnas atdarījās, atskanēja izmisīgs kliedziens:
-Bēdziet!
Tomēr, pārlaidusi skatienu telpai, Lū pagalam apjuka, viss bija savās vietās, itin nekas nešķita mainījies. Pamanījusi, ka roka vēl joprojām atrodas uz altāra, meitene to atrāva nost. Un vēlreiz pārlaida neticīgu skatienu telpai.