Mardalēnas akmens, Viens par visiem, visi par vienu... Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

Dzīve ritēja savu ierasto gaitu, kā parasti avīzēs pirmās lapas aizņēma ziņas par katastrofām, kārtējām augsti stāvošu personu aizdomīgām darbībām un citām tikpat svarīgām lietām. Taču tie daži, kas to vēlējās pamanīja nelielo rakstiņu, kas bija paslēpies lapas "Ārzemju ziņas" pašā apakšējā stūrī un vēstīja: "...Tempļa patiesais vecums, gan vēl joprojām nav noskaidrots, tāpat kā ir palikušas neskaidras vēl dažas lietas, tomēr arheologi uzskata, ka to var atvērt tūristiem. Kreupuči cilts vadonis ir paziņojis, ka arheologu darbs templī, ir iztraucējis dievietes garu un viņi ir pret tūristu ielaišanu templī. Tomēr vietējā valdība ir pretējās domās, uzsverot, ka tas sekmēšot valsts uzplaukumu..."
Vēl pāris kaut ko līdzīgu varēja izlasīt pāris interneta portālos, paslēpušos sadaļā "Vēstures liecības".
Vislabāk par Mardalēnas templi jau laikam bija informēti tie, kam ik dienas nācās saskarties ar arheoloģiju un vēsturi...

OOC: Uuuunnnn sāāākammmm! Aprakstiet, kā jūsu tēls nonāk templī, pēc šo ziņu iegūšanas... Labu ceļavēju!

[Ungaarijas ragas...]

Lidojot ar lidmašīnu apakšā varēja redzēt milzīgu mežu masīvu, ko pāršķēla Amazonas upe. Mardalēnas templis atradās starp Amazoni un tās pieteku Purusu. Tiesa skatu bojāja milzīgie izcirtumi, arī te bija sākusi iespiesties civilizācija. Visiem, kam nebija privāto lidmašīnu, vajadzēja lidot uz Manausu no kurienes vienreiz dienā - agri no rīta kursēja neliela lidmašīna, kas tūristus (tos, kuri bija tik apņēmīgi), aizveda uz Pureučiči ciemu, kur bija izveidots itin jauks neliels lidlauks un gaidīja arī itin "jauks", nedaudz nolietots un grabošs tūristu autobuss. Līdzīga lidmašīna kursēja arī no Masaras, lai līdz templim varētu nokļūt ar kuģiem atceļojušie. No lidlauka uz templi bija izveidots ceļs, ciemata robežās tas bija gluds un neraisīja tik lielas aizdomas, kā tūristu autobuss, bet līdzko ievijās mežā tā tūristi varēja izbaudīt visus bezceļa jaukumus (kratīšanos un slapjā laikā arī fizisko rosmi, palīdzot mašīnai izkļūt no dubļiem), kas tādā sausā laikā kā šis bija visai pieciešami.

Kad tas viss bija pārciests, pavērās skats uz divām milzīgām apaļām kolonnām piecus metrus augstām, kas majastātiski slējās abpus ceļam. No apakšas līdz pašai to augšai vijās izkalta ziedu virtene, izstrādāta tik rūpīgi, ka ziedi likās kā dzīvi. Apbrīnojamākais bija tas, ka tos gandrīz nemaz nebija skāris laika zobs. Katrai kolonnai augšā bija divas lielas lapas, vidējās saskārās izveidojot savdabīgu arku. Kolonnas noslēdza liels zvanveida zieds, vērsts uz augšu. Pie tām stāvēja uzraugs, kas iekasēja no tūristiem ieejas maksu. Aiz šīm kolonnām, ko varēja uzskatīt par galvenajiem vārtiem, sākās lielām akmens plāksnēm klāts ceļs, uz katras plāksnes bija izkalti dīvaini raksti, kas iekļāva nelielu apli vidū. Ejot pa šo ceļu uz priekšu kādus trīssimt metrus, tūristi nonāca pie paša tempļa. Tā bija strupas piramīdas veida celtne, kas slējās koku ielokā, jo apkārtne bija vairāk vai mazāk iztīrīta, atstājot milzīgos kokus. Tempļa milzīgās, augšpusē noapaļotās durvis bija atvērtas. Arī tās rotāja dīvainas izkaltas zīmes, tikai centrā, durvju iekšpusē, kur vajadzēja atrasties rokturiem bija vienkāršs apaļš iedobums, centimetrus 15 radiusā. Gids zināja teikt, ka šīs durvis vienmēr ir bijušas vaļā un neviens tās nespēj aizvērt. Tempļa ārējās šķautnes arī rotāja izkaltas ziedu vītnes, kas pašā augšā savienojās ar tādu pašu zvanveida ziedu kā uz kolonnām.
Ieejot pa durvīm, cilvēki nonāca vienkāršā, milzīgā telpā, kas gan bija mazāka, nekā tai vajadzētu būt, spriežot pēc celtnes apmēriem. Kāpēc tā, kļuva skaidrs ieraugot rakstiem rotātas durvis cilvēka augumā, labajā un kreisajā telpas sienā. Pašā telpas vidū slējās pusotru metru augsts, vietām izdrupis altāris. Likās, ka tempļa iekšpusē plosijusies auka...

OOC: Paldies, ka izlasījāt šo garo penteri, lūdzu ieskatieties ATD.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 07.09.2005 09:11