Pirmie iespaidi Opcijas

[eyedam]

Šis pavediens ir domāts jūsu pirmo iespaidu un emociju izteikšanai par sesto Harija Potera grāmatu - visticamāk vienīgais tāds visā šajā sadaļā. Visiem pārējiem pavedieniem jābūt par konkrētu jautājumu.

Šajā pavedienā visiem rakstiem jābūt vismaz 150 vārdu gariem. Pamatā ir paredzēts, ka katrs izsaka savus iespaidus, var arī atsaukties uz iepriekšējo biedru iespaidiem, bet, lai apspriestu kaut kādas atsevišķas lietas vairāk, lietojiet attiecīgi atsevišķus pavedienus.

=======================

Šajā brīdī tā vien liekas, ka vienīgais lielais iespaids, kas man palicis pēc sestās grāmatas izlasīšanas ir... nāve. Es izlaidu visas žēlabas par iepriekšējās grāmatas ievērojamāko aiziešanu viņsaulē. Siriuss man vienmēr šķitis vairāk vai mazāk garāmejošs personāžs (katrā ziņā, ja nelasa daudz fanstāstu). Tomēr tagad ir aizgājis mans mīļākais tēls...

Šķiet, ka visa grāmata bija kā viens liels cieņas apliecinājums Dumidoram. Līdzīgi kā ūdensļaužu dziesma, līdzīgi kā kentauru goda šāviens ar bultām grāmatas pēdejā nodaļā. Viss pārējais paliek miglā fonā, pelēks, atstādams tikai Dumidora pēdējos vārdus, pēdējos gājienus cīņā ar Voldemortu, savu zinību nodošanu Harijam. Tā vien liekas, ka visa grāmata ved uz to īso mirkli, kurā, ģīmi dusmās sašķobījis, mīklainais taukmatis nosauc slepkavošanas lāstu.

Tāpat kā iepriekš ar Siriusu, arī šoreiz man liekas, ka pats nāves atgadījums ir tāds galīgi lieks, nevajadzīgs. Kaut kas, no kā nebūtu bijis grūti izvairīties. Kaut kas, kas notika tikai tāpēc, ka tas bija nepieciešams turpmākajam sižetam. "Nu, kāpēc?!" saucu es tāpat kā daudzi citi fani, izlasījuši grāmatu un kā sauca pēc Fēniksa ordeņa. Nedomāju, ka šis sauciens izmisīgi prasās pēc atbildes. Teju lielākā daļa fanu jau pareizi tika šo nāvi paredzējusi, liekot priekšā dažādus pamatojumus. Tā vai šā, ātrāk vai vēlāk, bet viņam bija jāaiziet. Tāpat tas ir skumji, un tāpat to negribas saprast. Nevis nevar, bet negribas.

Jaunā grāmata ir otrā starp Potera grāmatām, kuras beigās nenotiek Harija cīņa (saskarsme) ar Voldemortu. Tajā ziņā tā ir līdzīga Azkabanas gūsteknim. Tomēr atšķirībā no visām pārējām, kā man jau teica Nimue, šajā grāmatā nav tā asuma, kas pārējās. Darbība tik ātri nevirzās uz priekšu, nav sajūtas, ka Harijam ar draugiem draudētu briesmas (šeit acīmredzot jāpateicas paaugstinātajai drošībai skolā). Rona piezīmes par to, vai šodien ir nogalināts "kāds, kuru mēs pazīstam", izklausās pārāk ikdienišķas, lai uzbudinātu. Vispārējā satraukuma aprakstīšana lielākoties ir ieslēgta vien pirmajā nodaļā.

Darbība nevirzās ātri uz priekšu, jo grāmata ir vairāk aprakstoša. Turklāt to pastiprināti kavē arī ne viena vien atgriešanās pagātnē. Lai arī Roulinga saka, ka visu grāmatu sižets viņai jau aptuveni ir bijis zināms pirms laba laika, mani vairākas reizes piemeklēja sajūta, ka, lūk, tas fragments tur ir ielikts kā atbilde uz fanu uzdotajiem jautājumiem. Vairākas reizes pat grāmatas personāžu viens otram uzdotie jautājumi man izklausījās kā no fanu mutēm nākuši. Un tā visa grāmata lielākoties nepārtraukti dod atbildes uz nebeidzamiem jautājumiem.

Tāpēc es pieņemu, ka septītā grāmata, kuru Roulinga aprakstīja kā Harija Potera sērijas beigu daļas otro daļu (kamēr šo beigu pirmā daļa ir sestā grāmata), kā sestās turpinājums varētu būt darbīgāka. Sestajā lasītājs mācījās kopā ar Hariju – mācījās lielajam nobeigumam.

[aicha]

Nu sākšu ar to ka grāmatu nedabūju 16.jūlijā tā kā man bija iespēja pačekot ko par JP saka tie, kas to jau lasījuši. Palasot komentus par grāmatu likās ka tā būs vislabākā no visām HP grāmatām, tāču patiesībā esmu nedaudz vīlusies 6.HP. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif)

Pirmkārt jau sižets nebija tik spraigs kā citās HP grāmatas. Bija dažas ļoti garlaicīgas nodaļas. Piemēram tās par Voldija pagātni. Lielākā daļa no tur aprakstītā jau bija zināma tagad tikai tas viss tika aprakstīts sīkumos. Vienīgas vērienīgais atklājums šajās nodaļās bijs horkraksu esamība.

JP bija daudz tādu epizožu kas galīgi nebija Roulingas stilā. Man tiešām radās tāds iespaids, ka to ir rakstījis kāds cits. Nu piemēram Drako. Jā, viņš ir bijis ļaunais visās HP grāmatās. Taču viņš bija tāds mazs skolas riebeklīts ne jau slepkava. Pie tam viņš neizcēlās ar īpašu gudrību. Bet te pēkšņi 2.nodaļā Voldijs jau ir uzticējis Drako svarīgu misiju. Tas tiek pateikts vienā teikumā neko nepaskaidrojot. Tā pat Strups. Visās grāmatas atkal un atkal tiek pierādīts ka viņš ir usticams, bet te atkal vienā teikumā pasaka ka viņš tomēr ir nāvēdis. Un tas arī viss. Nu labi bija jau arī daži paskaidrojumi, taču ja es būtu Voldijs vai Dumidors tie mani nepārliecinātu. Tas tiešām neizskatījās pēc Roulingas.

Taču visvairāk mani apbēdināja Hermiones nenozīmīgums JP. It kā viņa ir parādās daudzās nodaļās, taču viņai tajās ir diezgan maza nozīme. Viņa runā visu laiku, bet tā arī nepasaka neko svarīgu. Pat viņas atklājums par JP neliekas nekas svarīgs, jo visi jau zina ka tas ir Strups. Un šitā Roulinga JP ir apbižojusi daudzus varoņus piemēram Hagridu.

Man gribējās vairāk uzzināt par Harija un Džinijas attiecībām taču arī tās tika pieminētas tikai garām ejot. Tā pat kā Harijs kā kalambola komandas kapteinis, Slug club viesības, Rona un Hermiones attiecības u.c.

Iespējams man 6.HP grāmata nepatika jo Dumidors nekad man nav bijis viens no mīļākajiem tēliem. Un šī grāmata ir galvenokārt par viņu... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/unsure_a.gif)

Kopumā par šo grāmatu es varētu teikt tā: JP ir laba grāmata, taču vājākā no HP sērijās.