Dzejoļi latviešu valodā, kaut kur dzirdēti... un mīļi... Opcijas

[The Shine]

tātad - iepostojiet te citu autoru dzejoļus - AUTORS OBLIGĀTS.

Aleksandrs Čaks
Atzīšanās
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?

Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.

Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet -- tās tukšas es notekās beru.

Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.

Kur tu esi, mans draugs?... Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā?...
Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst
Manā asā un satrauktā dzejā?

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?...

Šo rakstu rediģēja Alchemy: 02.07.2006 02:44

[Antons Ego]

No ūberšizīgās izrādes Ludviga Prodžekts (Dailes Teātrī)


Mans tēvs ir ķirurgs
viņš zāģē Siāmas dvīņus uz pusēm;
mana māte – piromāne
dedzina kūlu un kaimiņam ņem mutē;
mana māsa dzīvo šķūnī
atstutēta pret malkas grēdu –
lūk mana mute, kā es ēdu,
jo, kad tētis mūs zāģēja uz pusēm
man tika mute,
tādēļ viņa tikai blenž un klusē.
Starp citu – viņai tikai viena krūts –
aug kreisajā padusē,
bet tas nu tā,
dzīvot gribas šā vai tā.
Un tad es satiku savu mīļoto, -
Mums piedzima kroplis –
mēs to izmetām miskastē,
jo gaidījām jau nākošo.
Nezinu, vai tā bija viņa vai viņš,
bet deguns bij skaists, -
to mēs nogriezām piemiņai
un pārējo atkal izmetām miskastē.
Ai, nē! Pirms tam es to iedevu māsai,
Jo viņa gribēja kaut kādai lellei
ieslaukt savu paduses krūti,
no kuras bij sākusi tecēt zilgana eļļa.
Kad sīcis bij nopuvis un sāka smirdēt
māsa to ietina starp divām briketēm
un tad mēs to izmetām miskastē,
bet tas nu tā,
dzīvot jau gribas šā vai tā.
Es pat nezinu, no kā
mēs tādi radāmies vai palikām,
skatoties sluma filmas,
kur sunīts bij radioaktīvs,
bet kaķītim galvu bij izēdis vēzis.
Man jau liekas, ka labāk
dzemdēt mūs nevajadzēja,
jo maz tur prieka, ka
jūs liedzat mums eitanāziju
un liekat mirt tik lēni,
lai ilgāk varētu skatīties sejās,
jo mēs pēdējie pasaules bērni.

Šo rakstu rediģēja B.D.: 04.08.2005 23:15