Leģenda..., šis...tas... Opcijas

[Spicule]

Spēles noteikumi:
Ir jāizdomā neliels stāstiņš jeb labāk leģenda par iepriekšējā posta autora avataru.
Minimālais vārdu skaits ir 25 vārdi, bet maximālais...cik garu gribat, bet galvenais lai nava mazāk par 25 vārdiem.

Spēlē piedalās visi tie forumieši, kuriem ir avatars... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)

SĀKAM!

[addnill]

O men,lieliskākā leģenda kādu esmu lasījusi!  LIeliska "Sarkangalvīte 2" versija....    *aiz smiekliem nogāžas no datorkrēsla un 4 stāva loga* 

paldies, paldies *savāc apkārt izmētāots ziedus* višpār tas bija stāsts par sarkankedīti un maziem bērniem to bija aizliegts lasīt, vardarbības dēļ, bet es to visu aizmirsu pierakstīt.


***


Pirmās klases sklotāju sauca Marija. Viņa bija gaišmataina zaļace, kura patiešām mīlēja bērnus, tāpēc darbs viņai bija tas pats, kas izklaide.

Miķelītis mācījās pirmajā klasē, viņš mīlēja savu pasniedzēju---viņas matu cirtas, viņas smaidu un pozitīvo attieksmi. Un tiešī šī iemsla dēļ viņš tik ļoti mīlēja skolu.

Miķelītim bija māsa---Sanita. VIņai bija tikai trīs gadiņi, tādēļ meitēns bieži vien sadarīja visādus nedarbus.

Reiz, kad bija pienākusi skolotājs dzimšanas diena, Miķelītis sēdēja un rūpīgi zīmēja sauli, zaļu pļavu un puķes uz apsveikuma Marijas jaunkundzei.

Vīņa māsiņa sēdēja blakām un uz baltas lapas vilka sarkanas švīkas. Sarkanas, jo šo krāsu Miķelītim vajadzēja vismazāk, tikai vina maza, sarkana tulpīte lapas pašā maliņā un punktiņš tauriņa spārnā.

Kad zēns bija paveicis rūpīgo darbu, viņš rū'pīgi salocīja zīmējumu un nolika uz galda. Sejā viņam rotājās smaids, laimīgas priekšnojautas---skolotājai patiks, viņa pricāsies, samīļos to un sabužinās matus.

Mazā māsa skatījās uz brāļa veikumu un brāli---viss paveikts kārtīgi, puika smaidīgs, ko domā---meitēns ņem un atkārto.

Skolotāja patiešām ļoti priecājās par klases sanestajiem ziedim un zīmējumiem--viņa visus tos piekāra klasē pie sienas un tad nu visi varēja salīdzināt, kam labāk, kam švakāk.

Miķelītis lepni staigāja gar sienu, lūkojoties pēc sava veikuma, gribēja to īpaši izcelt draugu acīs. Gāja, gāja...sienai pienāca gals, arī zīmējumi beidzās...pati pēdējā bija BALTA LAPA AR SARKANU KRUSTU. Miķelītis sarāvās.

Šo rakstu rediģēja addnill: 01.08.2005 13:47