Mans mistiskais notikums Opcijas

[Ledene]

Vakarnakt es pamodos, jo man skjita, ka kaads klauvee pie istabas durviim. Es atveeru acis un savaa priekshaa ieraudziiju kautko spociigu-tas bija kaads reegs vai kas tamliidziigs, kas mainiija izskatu un es tajaa uz paaris sekundeem noluukojos. Biju paaraak paarsteigta, lai nobiitos. Tagad domaaju, varbuut es to nosapnjoju... bet nee, es tachu peec tam veel pieceelos un izdzeeru glaazi udens, par to liecina tukshaa glaaze!
Ko juus par to sakaat? Esat redzejushi ko tamliidziigu??

[summer angel]

http://www.inbox.lv/horde/imp/message.php?...&array_index=12

[summer angel]

Es skatījos internetā un atradu šo to par mistiskiem atgadījumiem Latvijā...

Vadātājs, kas cilvēku ieved purvā vai liek apmaldīties meža biezoknī, — tās nav tikai vecas teikas. Teiču purvā ir vieta, kur ļaudis arī mūsdienās pazūd un iet bojā pat savas mājas durvju priekšā.


«Indričeva, kas dzīvoja pašā purva malā, bija iegājusi turpat aiz kūtiņas slotai zarus sagriezt,» stāsta vietējā iedzīvotāja Veneranda Bārbale. Pazudušās sievietes meklēšanā iesaistījušies desmitiem vietējie iedzīvotāji, līdz beidzot «atradām viņu purvā mirušu. Viņa bija izģērbusies, un drēbes bija samirkušas. Gan jau pa kādiem akačiem bija gājusi pāri. Tas bija ļoti tālu no viņas mājām, un viņa visu laiku pa purvu bija gājusi. Bet kādā sakarā, ja viņai māja bija redzama no tā mežiņa, — kādā sakarā viņa gāja tai purvā iekšā?» ir neizpratnē Veneranda Bārbale.

Šim gadījumam varētu nepievērst īpašu uzmanību, ja tas būtu vienīgais. Tieši tajā purva malā ir maldījušies neskaitāmi cilvēki, kas tur pārzina katru taku un cini.

Ir vietas, kur cilvēkam nekas nav jādara, un būtnes no paralēlajām pasaulēm pašas liek par sevi manīt. Krustpils pilī ir telpa, kur īpašos apstākļos ir iespējams novērot kaut ko līdzīgu kinofilmas fragmentam — cilvēki tur paši savām acīm var novērot kādu gadsimtiem senu notikumu.
-----------------------------------------------------------------------------------------------

Deviņdesmito gadu sākumā pilī ierīkota kafejnīca. Tur naktīs dežurējis jauns puisis. «Pie viņa šad un tad nāca ciemos kāda būtne,» stāsta muzeja darbiniece Dace Lukševica. «Turklāt viņa nenāca viena pati, bieži viņai bija pavadonis. Viņas aptuvenais siluets esot bijis tāda izteikta sievietes figūra, apģērbta brūnā apmetnī. Ļoti interesanti, ka viņiem notika arī sarunas. Sekoja būtnes jautājumi — kāpēc pilī ir tik auksti, kāpēc šeit neviens nedzīvo, kāpēc šeit ir tik neomulīgi?»

Kas ir šī būtne, kam joprojām rūp pils liktenis? Zīmīgi, ka sievietes rēgs parādās tieši kādreizējās pils virtuves telpās.
-----------------------------------------------------------------------------------------------

Blankenfeldes muižas nosaukums reti kuram kaut ko izsaka, taču to var uzskatīt par spoku visvairāk apsēsto muižu visā Latvijā. Pēc sastapšanās ar Blankenfeldes muižas rēgiem vieni ir sajukuši prātā, bet citi traģiski gājuši bojā. Un tās ir nevis teikas vai pasakas, bet baronu dzimtas hronika.


Starp Hānu dzimtas baroniem izcēlies Andreass Hāns, kas muižā dzīvojis 18. gadsimtā. Barons atšķirībā no citiem skeptiski izturējies pret pārdabiskām lietām un nolēmis kopā ar draugiem pārlaist nakti telpā, kur visvairāk spokojas.

Muižas pārvaldniece Milija Zīberte citē baronu hroniku: «No rīta, kad baronese nevar sagaidīt nevienu, kas nāktu brokastīs, viņa iet uz šo istabu, atver durvis un ierauga divus mirušus kaimiņu puišus, tad viņa ierauga savu vīru istabas kaktā pilnīgā vājprāta izskatā un mežsargu, kas sēž gultā. Viņa pieiet pie sava vīra, bet viņš viņā dumji blenž un nesaka tai neviena vārda.»
-----------------------------------------------------------------------------------------------

Reti kura pils Latvijā ir tik krāšņa un majestātiska kā Rundāles pils. Arhitekts Rastrelli ir darījis visu, lai pils būtu gracioza un izstarotu dzīvesprieku.
Tas liek domāt, ka Rundālei nav nekā kopīga ar drūmām pilīm, kuras apsēduši kādreizējo iemītnieku rēgi.
Tomēr cilvēki, kas Rundāles pilī ir strādājuši un dzīvojuši, liecina par pretējo.
«Mums bija jāiet pilī uz virtuvi pēc ūdens. Es dodos pēc ūdens, un ir pilnīgi tādi drebuļi, tāda riebīga sajūta, it kā kāds nāktu no muguras,» stāsta skolotājs Leonards Feldmanis, kurš savulaik dzīvojis Rundāles pilī. «Un vienreiz es nevarēju pāriet pāri skatuvei. Bija tāda sajūta, ka viens tevi tur pretī, un tu tālāk nevari iet.»
Arī pils direktors Imants Lancmanis atzīst, ka, pārlaižot nakti pilī, ir dzirdējis soļus blakus telpā. Šis gadījums dīvainā kārtā sasaucas ar kādu drūmu vēsturisku notikumu.
Direktora dzirdētie soļi atskanējuši kādreizējās hercoga guļamistabas apkaimē, kur noticis arī kāds pēkšņs un līdz galam neizskaidrots nāves gadījums...
-----------------------------------------------------------------------------------------------

Latvijas Televīzija 7. kanālā 14. oktobrī demonstrēja kārtējo sēriju no 11 sēriju cikla «Neparastās lietas».


Šoreiz — nervus stindzinošas neizskaidrojamas parādības Liepājas Karostas cietumā...

Liepājas karosta pamazām atgūstas no pamestības, kāda tur valdīja pēc padomju militāristu aiziešanas. Taču ir kāds nams, kas pēdējos gados ir kļuvis pat vēl drūmāks nekā līdz šim. Tā ir Karostas cietuma jeb virssardzes ēka.
Tagad tur darbojas entuziastu grupa, kas rīko ekskursijas un realitātes izrādes. Ikvienam apmeklētājam ir iespēja iejusties ieslodzītā lomā. Izrāžu veidotāji ir cieši pārliecināti, ka šajā namā spokojas.

Liepājas Karostas virssardzes nama aktīviste Līga Engelmane stāsta: «Pirms kāda mēneša, kad vedu ekskursantu grupu, bija šāda situācija: ir ap plkst. 19 vakarā, viss ir tumšs.

Skatāmies, pa šo koridori iet gaisma — tāda kā zibens. Gaismas stabs. Un es nenoreaģēju, es tiem ekskursantiem saku: jā, filmējiet un fotografējiet, un zibspuldzi varat lietot, te taču ir tumsa…

Viņi uz mani skatās: mums nav nevienam fotoaparāts līdzi. Un tad es sapratu, ka tā ir viņa, kas atkal ir nogājusi garām.»

Vairāki cilvēki virssardzes ēkā ir savām acīm redzējuši konkrētu, saskatāmu sievietes siluetu. Kā atceras Aivars Feldmanis, bijušais virssardzes priekšnieks,

«es noliekos gultā, un uzreiz, tikko es laižos snaudā, mani sāk stumt no gultas laukā. Atveru acis, tā baltā dāma, viņa stāv pie gultas! Un nākamajā brīdī viņa mani no gultas izstūma ārā! Pilnīgi stumj ārā no gultas, ar rokām, es pieceļos pārbijies, nav patīkama sajūta. Vēl tagad tirpuļi iziet caur kauliem.»