Pirmie iespaidi Opcijas

[eyedam]

Šis pavediens ir domāts jūsu pirmo iespaidu un emociju izteikšanai par sesto Harija Potera grāmatu - visticamāk vienīgais tāds visā šajā sadaļā. Visiem pārējiem pavedieniem jābūt par konkrētu jautājumu.

Šajā pavedienā visiem rakstiem jābūt vismaz 150 vārdu gariem. Pamatā ir paredzēts, ka katrs izsaka savus iespaidus, var arī atsaukties uz iepriekšējo biedru iespaidiem, bet, lai apspriestu kaut kādas atsevišķas lietas vairāk, lietojiet attiecīgi atsevišķus pavedienus.

=======================

Šajā brīdī tā vien liekas, ka vienīgais lielais iespaids, kas man palicis pēc sestās grāmatas izlasīšanas ir... nāve. Es izlaidu visas žēlabas par iepriekšējās grāmatas ievērojamāko aiziešanu viņsaulē. Siriuss man vienmēr šķitis vairāk vai mazāk garāmejošs personāžs (katrā ziņā, ja nelasa daudz fanstāstu). Tomēr tagad ir aizgājis mans mīļākais tēls...

Šķiet, ka visa grāmata bija kā viens liels cieņas apliecinājums Dumidoram. Līdzīgi kā ūdensļaužu dziesma, līdzīgi kā kentauru goda šāviens ar bultām grāmatas pēdejā nodaļā. Viss pārējais paliek miglā fonā, pelēks, atstādams tikai Dumidora pēdējos vārdus, pēdējos gājienus cīņā ar Voldemortu, savu zinību nodošanu Harijam. Tā vien liekas, ka visa grāmata ved uz to īso mirkli, kurā, ģīmi dusmās sašķobījis, mīklainais taukmatis nosauc slepkavošanas lāstu.

Tāpat kā iepriekš ar Siriusu, arī šoreiz man liekas, ka pats nāves atgadījums ir tāds galīgi lieks, nevajadzīgs. Kaut kas, no kā nebūtu bijis grūti izvairīties. Kaut kas, kas notika tikai tāpēc, ka tas bija nepieciešams turpmākajam sižetam. "Nu, kāpēc?!" saucu es tāpat kā daudzi citi fani, izlasījuši grāmatu un kā sauca pēc Fēniksa ordeņa. Nedomāju, ka šis sauciens izmisīgi prasās pēc atbildes. Teju lielākā daļa fanu jau pareizi tika šo nāvi paredzējusi, liekot priekšā dažādus pamatojumus. Tā vai šā, ātrāk vai vēlāk, bet viņam bija jāaiziet. Tāpat tas ir skumji, un tāpat to negribas saprast. Nevis nevar, bet negribas.

Jaunā grāmata ir otrā starp Potera grāmatām, kuras beigās nenotiek Harija cīņa (saskarsme) ar Voldemortu. Tajā ziņā tā ir līdzīga Azkabanas gūsteknim. Tomēr atšķirībā no visām pārējām, kā man jau teica Nimue, šajā grāmatā nav tā asuma, kas pārējās. Darbība tik ātri nevirzās uz priekšu, nav sajūtas, ka Harijam ar draugiem draudētu briesmas (šeit acīmredzot jāpateicas paaugstinātajai drošībai skolā). Rona piezīmes par to, vai šodien ir nogalināts "kāds, kuru mēs pazīstam", izklausās pārāk ikdienišķas, lai uzbudinātu. Vispārējā satraukuma aprakstīšana lielākoties ir ieslēgta vien pirmajā nodaļā.

Darbība nevirzās ātri uz priekšu, jo grāmata ir vairāk aprakstoša. Turklāt to pastiprināti kavē arī ne viena vien atgriešanās pagātnē. Lai arī Roulinga saka, ka visu grāmatu sižets viņai jau aptuveni ir bijis zināms pirms laba laika, mani vairākas reizes piemeklēja sajūta, ka, lūk, tas fragments tur ir ielikts kā atbilde uz fanu uzdotajiem jautājumiem. Vairākas reizes pat grāmatas personāžu viens otram uzdotie jautājumi man izklausījās kā no fanu mutēm nākuši. Un tā visa grāmata lielākoties nepārtraukti dod atbildes uz nebeidzamiem jautājumiem.

Tāpēc es pieņemu, ka septītā grāmata, kuru Roulinga aprakstīja kā Harija Potera sērijas beigu daļas otro daļu (kamēr šo beigu pirmā daļa ir sestā grāmata), kā sestās turpinājums varētu būt darbīgāka. Sestajā lasītājs mācījās kopā ar Hariju – mācījās lielajam nobeigumam.

[grapefruit]

Es nebiju pārsteigta, pirms grāmatas man pat prātā neienāca, ka Dumidors mirs, bet tad, kad tas notika, es nebiju pārsteigta, tad radās tāda sajūta, ka viss notiekošais veda tieši pretī šai nāvei. Tur nu es piekrītu. Tas bija tā, it kā rakjstniece atņemtu burvju pasaulei vienu no lielākajiem balstiem, parādot vēl kādu Dumidora gudrības šķautni, proti, viņš gatavoja apkārtējos tam, kas varētu notikit, viņš nepārņēma visu savās rokās, viņš mācīja. Ja viņš būtu strādājis ministrijā par vadošo, ja būtu visu darījis viens pats, tad tagad burvju pasaule būtu pagalam, zaudētu jebkādu vadību un kontroli. Neapšaubāmi, viņa nāve ir baiss notikums.

Par Strupu, pat tad, kad viņš deva Narcisai nelaužamo zvērestu, es vēl neticēju, pat tad ne...

Jā, arī tam, ka šī grāmatya sagatavoja nākošajai piekrītu.

Prātā iekrituši Harija vārdi, ka pat tad, ja Cūkkārpa tomēr strādās, viņš neatgriezīsies. Tas bija tik saprotami, it kā es zinātu jau pirms tam, ka viņš tā teiks.

Pat nezinu, vai gaidu nākamo grāmatu, ir tāda sajūta - pēc tam vairs nebūs, nebūs ko gaidīt...

Man nav ne jausmas, kā autore turpinās, nav pat neviena pavediena, ja jau Dumidoram bija tik grūti tikt līdz pirmajam horcrux, tad kā gan lai to spētu Harijs?! Ar Ronu un Hermioni, jā, viņi protams būtu liela palīdzība, tomēr, es nespēju neizmest no prāta, ka tur tomēr vajadzīga pieredze un nevienam no viņiem tādas nav. Mīlestība pret tumšo slazdu nepalīdzēs. Ja vien neparādīsies noslēpumainais R.A.B, kurš varētu būt savācis visus horcrux... Un varbūt tieši šis noslēpums viņiem būs jāatklāj...