Pirmie iespaidi Opcijas

[eyedam]

Šis pavediens ir domāts jūsu pirmo iespaidu un emociju izteikšanai par sesto Harija Potera grāmatu - visticamāk vienīgais tāds visā šajā sadaļā. Visiem pārējiem pavedieniem jābūt par konkrētu jautājumu.

Šajā pavedienā visiem rakstiem jābūt vismaz 150 vārdu gariem. Pamatā ir paredzēts, ka katrs izsaka savus iespaidus, var arī atsaukties uz iepriekšējo biedru iespaidiem, bet, lai apspriestu kaut kādas atsevišķas lietas vairāk, lietojiet attiecīgi atsevišķus pavedienus.

=======================

Šajā brīdī tā vien liekas, ka vienīgais lielais iespaids, kas man palicis pēc sestās grāmatas izlasīšanas ir... nāve. Es izlaidu visas žēlabas par iepriekšējās grāmatas ievērojamāko aiziešanu viņsaulē. Siriuss man vienmēr šķitis vairāk vai mazāk garāmejošs personāžs (katrā ziņā, ja nelasa daudz fanstāstu). Tomēr tagad ir aizgājis mans mīļākais tēls...

Šķiet, ka visa grāmata bija kā viens liels cieņas apliecinājums Dumidoram. Līdzīgi kā ūdensļaužu dziesma, līdzīgi kā kentauru goda šāviens ar bultām grāmatas pēdejā nodaļā. Viss pārējais paliek miglā fonā, pelēks, atstādams tikai Dumidora pēdējos vārdus, pēdējos gājienus cīņā ar Voldemortu, savu zinību nodošanu Harijam. Tā vien liekas, ka visa grāmata ved uz to īso mirkli, kurā, ģīmi dusmās sašķobījis, mīklainais taukmatis nosauc slepkavošanas lāstu.

Tāpat kā iepriekš ar Siriusu, arī šoreiz man liekas, ka pats nāves atgadījums ir tāds galīgi lieks, nevajadzīgs. Kaut kas, no kā nebūtu bijis grūti izvairīties. Kaut kas, kas notika tikai tāpēc, ka tas bija nepieciešams turpmākajam sižetam. "Nu, kāpēc?!" saucu es tāpat kā daudzi citi fani, izlasījuši grāmatu un kā sauca pēc Fēniksa ordeņa. Nedomāju, ka šis sauciens izmisīgi prasās pēc atbildes. Teju lielākā daļa fanu jau pareizi tika šo nāvi paredzējusi, liekot priekšā dažādus pamatojumus. Tā vai šā, ātrāk vai vēlāk, bet viņam bija jāaiziet. Tāpat tas ir skumji, un tāpat to negribas saprast. Nevis nevar, bet negribas.

Jaunā grāmata ir otrā starp Potera grāmatām, kuras beigās nenotiek Harija cīņa (saskarsme) ar Voldemortu. Tajā ziņā tā ir līdzīga Azkabanas gūsteknim. Tomēr atšķirībā no visām pārējām, kā man jau teica Nimue, šajā grāmatā nav tā asuma, kas pārējās. Darbība tik ātri nevirzās uz priekšu, nav sajūtas, ka Harijam ar draugiem draudētu briesmas (šeit acīmredzot jāpateicas paaugstinātajai drošībai skolā). Rona piezīmes par to, vai šodien ir nogalināts "kāds, kuru mēs pazīstam", izklausās pārāk ikdienišķas, lai uzbudinātu. Vispārējā satraukuma aprakstīšana lielākoties ir ieslēgta vien pirmajā nodaļā.

Darbība nevirzās ātri uz priekšu, jo grāmata ir vairāk aprakstoša. Turklāt to pastiprināti kavē arī ne viena vien atgriešanās pagātnē. Lai arī Roulinga saka, ka visu grāmatu sižets viņai jau aptuveni ir bijis zināms pirms laba laika, mani vairākas reizes piemeklēja sajūta, ka, lūk, tas fragments tur ir ielikts kā atbilde uz fanu uzdotajiem jautājumiem. Vairākas reizes pat grāmatas personāžu viens otram uzdotie jautājumi man izklausījās kā no fanu mutēm nākuši. Un tā visa grāmata lielākoties nepārtraukti dod atbildes uz nebeidzamiem jautājumiem.

Tāpēc es pieņemu, ka septītā grāmata, kuru Roulinga aprakstīja kā Harija Potera sērijas beigu daļas otro daļu (kamēr šo beigu pirmā daļa ir sestā grāmata), kā sestās turpinājums varētu būt darbīgāka. Sestajā lasītājs mācījās kopā ar Hariju – mācījās lielajam nobeigumam.

[Victor Krum]

Mm vispār jāpiekrīt MiniMaus, par to, ka Strupa izrādīšanās par patiešām negatīvo tēlu būtu nicinājums Dumidora piemiņai.

Mani jau arī satrieca Dumidora nāve. Likās, ka viņš visu laiku būs blakām Harijam, lai palīdzētu, dotu padomus un vēl uzkautos ar Voldemortu (man patika viņu cīņa piektās grāmatas beigās - divi profesionāļi kā nekā). Vispār konstatēju ka tieši tas man interesē - maģiju daudzveidība. Ar interesi lasīju visu par to Sactum kaut kas, kuru Harijs iemēģināja uz Drako.

Beidzot man patika Harijs. Pirms tam grāmatās viņš tāds nedaudz pastulbs brīžiem bija. Tagad viņš ļoti prātīgi izrunājās ar Skrimžūru un pamatoti turēja Malfoju aizdomās. Vispār grāmata vilināja sevi izlasīt, tāpēc, ja vēl līdz 650ai lappusei spēju uztaisīt 2-3 pauzes, tad pēc tam visu vienā rāvienā izlasīju. Ļoti īss mirklis tas bija, lappuses skrēja viena pēc otras, bet nesūdzos.

Rons joprojām man krīt uz nerviem. Galīgs stulbenis lielākoties. Nedomāju pārāk daudz par viņu, tāpēc īpaši neuztraucos. Hermione atkal bija mans mīļākais tēls, tāpēc kaitināja dažreiz Rons ar saviem sviestainajiem gājieniem attiecībā pret Hermioni.

Dikti žēl, ka neredzēšu vairāk nekādas advancētas burvestības no Dumidora puses, bet paļaujos uz Roulingu, ka viņa spēs uzrakstīt nobeigumu pietiekami interesantu. Un redzēsim vai Maksūra būs direktrise. Ak jā, redzēsim vai es vēl parādīšos (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

Nu, protams svarīgākais jautājums ir vai Strups tomēr ir sliktais... redzēju jau te iesāktu pavedienu par to, būs jāuzmet acis.

Ak jā - kalambols arī varēja būt interesantāks.

p.s.
ā un Malfojs man nedaudz labāk patika - tāds pieaugušāks, nebija vairs stulbo bērnišķīgo strīdu starp viņu un Hariju.

Šo rakstu rediģēja Victor Krum: 25.07.2005 02:30