Grāmatas fragmentu tulkojumi Opcijas

[eyedam]

Šajā pavedienā varēsiet izlasīt HP 6. grāmatas fragmentu tulkojumus, kas to autoriem kalpoja kā atļauja HP forumu piekļuvei, pirms latviešu versijas iznākšanas (visticamāk šī gada nogalē).

eyedam

[eyedam]

4. nodaļa


*** Tulkojusi: bafa ***


Par spīti faktam, ka viņš pavadīja katru nomoda brīdi pēdējās dienas, izmisīgi cerēdams, ka Dumidors patiešām atnāks aizvest viņu, Harijs skaidri jutās neveikli, kad viņi abi devās prom no Dzīvžogu ielas. Viņam vēl nekad nav bijusi individuāla saruna ar direktoru ārpus Cūkkārpas; tad parasti bija galds starp viņiem. Atmiņas par viņu pēdējo aci pret aci tikšanos arī turpināja iejaukties, un tas drīzāk paaugstināja Harija jūtas par apkauninājumu; tajā atgadījumā viņš bija daudz kliedzis, nemaz nepieminot, ka viņš darīja visu labāko, lai saplēstu dažādus Dumidora visvairāk augstu vērtētās mantas.

Dumidors savukārt likās pilnīgi atslābinājies.

– Turi savu zizli gatavībā, Harij,– viņš mierīgi teica.

– Bet es domāju, ka man nav atļauts lietot maģiju ārpus skolas, kungs?

– Ja te ir kāds uzbrukums,– teica Dumidors, – es tev dodu atļauju lietot jebkuru burvestību vai lāstu, kas varētu atgadīties ar tevi. Lai gan es domāju, ka tev nevajadzētu uztraukties par uzbrukumu šovakar.

– Kāpēc gan ne, kungs?

– Tu esi ar mani,– Dumidors vienkārši teica. – Tas derēs Harij.

Viņš atnāca un pēkšņi apstājās Dzīvžogu ielas galā.

– Tu, protams, neesi nokārtojis savu teleportēšanās testu,– viņš teica.

– Nē, teica Harijs. Es domāju, kad tev jābūt septiņpadsmit.

– Tev jābūt,– teica Dumidors. – Tādēļ tev būs jāturas pie manas rokas ļoti cieši. Manas kreisās, ja neiebilsti – kā tu esi ievērojis, mana zižļa roka ir mazliet vārga šajā mirklī.

Harijs satvēra Dumidora piedāvāto apakšdelmu.

– Ļoti labi,– sacīja Dumidors. – Nu ko, šeit mēs dodamies.

Harijs juta Dumidora roku izgriežamies prom no viņa un dubultoties tvērienam; nākamajā mirklī viņš saprata, ka viss kļuva melns; viņš tika ļoti stipri saspiests no visām pusēm; viņš nevarēja paelpot, tur bija dzelžaina saite, kura apvijās viņam ap krūškurvi; viņa acu āboli tika iespiesti dziļāk galvā; viņa bungādiņas tika iespiestas dziļāk galvaskausā un tad...

Viņš apvaldīja lielu elpu ar aukstu nakts gaisu un atvēra savas asarainās acis. Viņš jutās kā tikko izspiests cauri ļoti ciešai gumijas caurulei. Tās bija dažas sekundes, kad viņš aptvēra, ka Dzīvžogu iela bija pazudusi.



*** Tulkojusi: eziic_miglaa ***


– Nu tad, kā tad tev klājas, Horas?– Dumidors jautāja.

– Ne pārāk labi,– nekavējoties atbildēja Slaghorns. – Vājas krūtis, astma ziniet... Un reimatisms arī. Nevaru vairs kustēties, kā esmu ieradis. Nu, neko citu jau arī nevarēja gaidīt. Vecums. Esmu noguris.

– Šķiet, pirms brīža gan tu esi kustējies diezgan asi, lai sagatavotu mums šādu uzņemšanu tik īsā brīdī,– teica Dumidors. – Tu nevarējis saņemt brīdinājumu ātrāk kā pirms trim minūtēm, vai ne?

Slaghorns atbildēja, pa pusei aizkaitināts, pa pusei lepns. – Pirms divām. Nedzirdēju atskanam savu Nelūgto viesu burvestību, biju vannā. Tomēr,– viņš skarbi piebilda, izskatīdamies tā, it kā censtos savākties, – fakts, ka esmu vecs vīrs, no tā nemainās, Baltus. Vecs vīrs, kurš ir pelnījis tiesības uz klusu, ērtu dzīvi.

Tādas viņam noteikti bija, pie sevis nodomāja Harijs, aplūkodams istabu. Tā bija sasmakusi un piesvaidīta, kaut arī nevarētu teikt, ka tā nebija ērta; bija mīksti krēsli un kājsoliņi, dzērieni, grāmatas, šokolādes kastes, sabužināti spilveni. Ja Harijs nezinātu, kas te dzīvo, viņš nospriestu, ka tā ir bagāta, izvēlīga, veca lēdija.

– Tu vēl neesi sasniedzis manus gadus, Horas,– teica Dumidors.

– Tad varbūt tev pašam derētu padomāt par došanos pensijā,– asi atbildēja Slaghorns. Viņa bālās, ērkšķogām līdzīgās acis bija pamanījušas Dumidora ievainoto roku. – Redzu, ka arī tava reakcija vairs nav tāda, kāda tā reiz bija.

– Tur tev taisnība,– Dumidors rāmi noteica, pakratot uz augšu savu piedurkni, lai atlātu skatam apdegušo un nomelnējušo pirkstu galus. Jau skats vien lika Harijam justies, it kā viņa kaklu no muguras durstītu ar adatām. – Es neapšaubāmi esmu lēnāks, kā biju kādreiz. Taču no otras puses...

Viņš paraustīja plecus un plaši izpleta rokas, kā gribēdams teikt, ka arī vecumam ir savas priekšrocības, kas to kompensē. Tajā brīdī Harijs pamanīja viņa neievainotās rokas pirkstā gredzenu. Viņš nekad iepriekš nebija redzējis Dumidoru tādu valkājam. Gredzens bija liels, neveikli veidots no kaut kā, kas līdzinājās zeltam, tajā bija iestrādāts smagnējs, melns akmens. Arī Slaghorna skatiens uz mirkli apstājās pie gredzena, un Harijs redzēja, kā uz pavisam īsu brīdi saraucas viņa piere.

– Tātad visa šī aizsardzība pret nelūgtiem viesiem, Horas... Vai tā veltīta nāvēžiem vai man?– vaicāja Dumidors.

– Ko gan nāvēži varētu iesākt ar tādu vecu, bēdu sagrauztu nabaga vīru?– atjautāja Slaghorns.

– Pieņemu, ka viņi labprāt gribētu pievērst tavas ievērojamās spējas varmācībai, spīdzināšanai, nogalināšanai,– atbildēja Dumidors. – Vai tu tiešām man gribi iestāstīt, ka viņi vēl nav bijuši pie tevis, lai dabūtu tevi savā pusē?



*** Tulkojusi: eziic_miglaa ***


– Un nesaki, ka nezini, kāpēc viņš tevi paņēma līdz,– viņš pēkšņi teica.

Harijs tikai lūkojās uz Slaghornu. Slaghorna ūdeņainās acis pārslīdēja Harija rētai un tālāk pār visu seju.

– Tu esi ļoti līdzīgs savam tēvam.

– Jā, esmu dzirdējis,– atteica Harijs

– Izņemot tavas acis. Tev ir...

– Jā, jā, manas mātes acis.– Harijs to bija dzirdējis tik bieži, ka viņam tas jau sāka likties nedaudz apnicīgi.

– Hmpf. Jā, redz. Principā skolotājam nevajadzētu izdalīt no citu vidus sev īpaši mīļus skolēnus, bet viņa bija viena no maniem mīluļiem. Tava māte,– Slaghorns piebilda, ar to it kā atbildot uz Harija jautājošo skatienu. – Lilija Evansa. Viena no spēcīgākajiem skolēniem, kādus jebkad esmu mācījis. Sparīga, ziniet. Apburoša meitene. Es mēdzu viņai teikt, ka viņai bija jābūt manā tornī. Es gan pretī no viņas saņēmu arī ļoti nekaunīgas atbildes.

– Kurš bija jūsu tornis?

– Es biju galvenais Slīdenī,– atbildēja Slaghorns. – Ak, nē,– viņš ātri turpināja, redzēdams Harija sejas izteiksmi un pamādams uz viņa pusi ar druknu pirkstu, – tikai nevajag tāpēc mani uzreiz atstumt! Tu droši vien esi grifidors, tāpat kā viņa, vai ne? Jā, tas parasti ir kā ģimenes mantojums. Lai gan ne vienmēr. Esi dzirdējis par Siriusu Bleku? Noteikti esi, par viņu pēdējos gados tik daudz ir rakstīts avīzēs, pirms pāris nedēļām viņš nomira...

Harijam likās, ka neredzama roka savij un samudžina viņa zarnu sistēmu un tagad to cieši tur ciet.

– Nu, katrā gadījumā, skolas laikā viņš bija liels tava tēva draugs. Visa Bleku ģimene bija manā tornī, bet Siriuss nokļuva Grifidorā. Žēl, viņš bija talantīgs zēns. Es gan dabūju viņa brāli Regulu, kad viņš sāka mācīties, bet man tā būtu gribējies dabūt pilnu komplektu.

Viņš izklausījās pēc aizrautīga kolekcionāra, kuram nebija izdevies uzvarēt kādā izsolē.



*** Tulkojusi: Dinnija ***


Dumidors norādīja uz panīkušu akmens piebūvi, kur Vīzliji glabāja savus slotaskātus. Nedaudz samulsis, Harijs sekoja Dumidoram caur čīkstošajām durvīm un nonāca telpā, nedaudz mazākā nekā vidusmēra pieliekamais. Dumidors izgaismoja sava zižļa galu, tā ka tas kvēloja kā lāpa, un pasmaidīja uz Hariju.

– Es ceru, ka tu man piedosi par tā pieminēšanu, Harij, bet es esmu apmierināts un pat nedaudz lepns par to, cik labi tu liecies tiekam galā ar visu to, kas notika ministrijā. Atļauj man piebilst, ka es domāju, ka Siriuss būtu lepns ar tevi.

Harijs norīstījās; likās, ka viņa balss ir viņu pametusi. Viņš nedomāja, ka tagad spētu runāt par Siriusu. Tas jau bija gana sāpīgi dzirdēt tēvoci Vernonu sakām: – Viņa krustēvs ir miris?–, un vēl grūtāk dzirdēt Siriusa vārdu, Gliemjraga nejauši izrunātu.

– Tas bija cietsirdīgi,– Dumidors maigi sacīja, – ka tu un Siriuss pavadījāt tik īsu laiku kopā. Nežēlīgas beigas tam, kam vajadzēja izvērsties ilgās un laimīgās attiecībās.

Harijs pamāja, viņa acis stingri piekaltas zirneklim, tagad kāpjošam pa Dumidora cepuri. Viņš varēja pateikt, ka Dumidors saprata, ka viņš, iespējams, pat nojauta, ka, pirms viņa vēstule ieradās, Harijs bija pavadījis gandrīz visu savu laiku pie Dērslijiem, guļot savā gultā, atsakot maltītes un veroties miglainajā logā, pilns ar ledainu tukšumu, ko viņš bija sācis saistīt ar atprātotājiem.

– Tas ir vienkārši grūti,– Harijs pēdīgi sacīja klusā balsī, – aptvert, ka viņš vairs man atkal nerakstīs.

Viņa acis pēkšņi sāka kaist, un viņš pamirkšķināja. Viņš jutās muļķīgi, to atzīdams, bet fakts, ka viņam bija kāds ārpus Cūkkārpas, kuram rūpēja, kas notiek ar viņu gandrīz kā vecākam, bija viens no labākajiem, uzzinot, ka viņam ir krustēvs... Bet tagad pasta pūces nekad neatnesīs viņam šo mierinājumu...

– Siriuss tev simbolizēja daudz ko, ko tu nezināji pirms tam,– Dumidors lēnām sacīja. – Dabiski, zaudējums ir postošs...

– Bet kamēr es biju pie Dērslijiem,– Harijs pārtrauca, balsij kļūstot spēcīgākai, – es sapratu, ka es nedrīkstu noslēgties sevī vai arī – vai arī salūzt. Siriuss nebūtu to gribējis, nebūtu taču? Un jebkurā gadījumā, dzīve ir pārāk īsa. Paskatieties uz Bounza madāmu, paskatieties uz Emelīnu Vensu... Es varētu būt nākamais, vai ne? Un ja tā būs,– viņš stingri sacīja, ieskatoties tieši Dumidora zilajās acīs, mirdzošās zižļa gaismā, – es parūpēšos par to, lai es sev līdzi paņemtu, cik vien nāvēžu es varu, un arī Voldemortu, ja es to spēšu.